Hipernova ir īpašs supernovas veids, kas rodas, kad zvaigzne, kas ir vismaz 40 reizes masīvāka par mūsu Sauli, iztērē savu kodoldegvielu un sabrūk tieši melnajā caurumā, izspiežot divas plazmas strūklas gandrīz ar gaismas ātrumu. Hipernova ir enerģētiskākais notikums Visumā, un Saules lieluma vielas gabali gandrīz acumirklī tiek pārvērsti elektromagnētiskajā starojumā. Ja mūsu galaktikas apkaimes tuvumā eksplodētu hipernova, tā varētu samazināt ozona slāņa blīvumu uz pusi, radot nopietnus draudus visām dzīvības formām. Par laimi, tuvākā zvaigzne, kas pat teorētiski spēj izdzīvot hipernovu, atrodas vairāk nekā tūkstošiem gaismas gadu attālumā. Tomēr hipernovu var uzskatīt par eksistenciālu risku cilvēcei, lai gan ar salīdzinoši zemu varbūtību.
Parastā supernova ir ļoti enerģiska, un tā spēj apsteigt savu galaktiku vairākas nedēļas vai mēnešus. Hipernova ir vēl jaudīgāka, taču ievērojami retāka – mūsu galaktikā hipernova rodas tikai aptuveni piecas reizes ik pēc miljona gadu. Tāpat kā parastās supernovas, arī hipernovas ir smago elementu, piemēram, urāna, avots. Normālos saplūšanas procesos var radīt tikai tik smagus elementus kā dzelzs. Lai izveidotu smagākus atomus par dzelzi, ir nepieciešama tāda intensitātes temperatūra un spiediens, lai tie netiktu atrasti parastajā zvaigznes darbības laikā, bet tikai pēc tās nāves.
Tikai nesen tika atklāts, ka hipernovas ir agrāk noslēpumaino gamma staru uzliesmojumu avots, kas ir intensīvi gaismas uzliesmojumi, kas ilgst no dažām sekundēm līdz dažām stundām. Īsākie gamma staru uzliesmojumi notiek zvaigžņu sistēmās, kas sastāv tikai no divām neitronu zvaigznēm vai neitronu zvaigznes un melnā cauruma. Neitronu zvaigznes ir ārkārtīgi blīvas zvaigžņu paliekas, kuras savā starpā saduroties atbrīvo milzīgu enerģiju.
Tā kā neitronu zvaigžņu un melno caurumu radītā gravitācija ir tik spēcīga, uz tām balstītajām zvaigžņu sistēmām ir maz citu materiālu, un, kad tās saduras, no tām izdalās enerģija, bet ne no nekā cita. Parastā zvaigžņu sistēmā zvaigzni ieskauj ievērojams daudzums gāzes un iežu, radot ilgāku uzliesmojumu, jo materiāls tiek “aizdegts” hipernovas sprādzienā. Daži no šiem sprādzieniem ir vainoti masveida izzušanā Zemes senajā vēsturē.