Hologrāfiskais televizors ir televizora veids, uz kura attēls parādās kā hologramma. Tas ir līdzīgs trīsdimensiju (3D) televizoram, jo attēls tiek parādīts skatītājam, taču atšķiras skata punkts. Izmantojot 3D komplektus, attēlu var skatīt tikai taisni, savukārt hologrāfiskais televizors ļautu skatītājiem pārvietoties pa visu attēlu un redzēt visus filmas vai izrādes leņķus. Tas tiek darīts ar plašu atmiņas sistēmu, kas pastāvīgi spēj radīt un dzēst attēlus, lai izveidotu efektīvu hologrammas attēlu. No 2011. gada jūlija hologrāfiskie televizori nav komerciāli pieejami, jo tehnoloģija joprojām tiek pilnveidota.
Hologrāfiskie televizori ir tie, kas projicē hologrammas, nevis plakanas virsmas attēlus. Tādējādi hologrāfiskie komplekti ir līdzīgi 3D televizoriem, jo abi ir paredzēti, lai skatītājā parādītos attēls. Galvenā atšķirība ir tā, ka 3D televizors spēj rādīt tikai vienu leņķi neatkarīgi no tā, kur skatītājs sēž. Hologrāfiskā televizora mērķis ir izveidot sistēmu, kas ļauj skatītājam, ja viņš vai viņa kustas, redzēt jaunu tās pašas pārraides vai filmas apgabalu, it kā tas patiešām notiek telpā.
Viens no galvenajiem izaicinājumiem, veidojot hologrāfisko televizoru, ir tas, ka tā ir patērētāju ierīce, tāpēc izstrādātāji cenšas padarīt sistēmu lētu un pieejamu. Tas nozīmē, ka izstrādātāji izmanto komerciāli pieejamu aparatūru, nevis jaudīgu rūpniecisko aparatūru, lai radītu hologrāfisku efektu. Tajā pašā laikā, kad tehnoloģija tiks izveidota, tā uzreiz būs gatava patēriņa tirgum.
Lielākā daļa hologrammu ir izgatavotas tā, lai tās būtu stacionāras, kas labi darbojas attēliem, bet ne televīzijas lietojumprogrammām. Lai izveidotu hologrāfisku televizoru, hologrammai jāspēj mainīties daudzas reizes sekundē, tāpat kā attēliem, kas attēloti televizorā. Sistēmai arī jāspēj izdzēst šo attēlu atmiņu; pretējā gadījumā sistēma pārslogotos pārāk daudz atmiņas dēļ.
Vēl viens hologrāfiskā televizora izgatavošanas aspekts ir tas, kā gaisma mijiedarbojas ar skatītāja acīm. Izmantojot 3D sistēmas, gaisma tiek veidota tā, lai tā atšķirīgi mijiedarbotos ar katru aci, veidojot divus attēlus, kas imitē dziļumu. Patiesībā acis reaģē uz gaismu daudzos veidos, un hologrāfiskai sistēmai ir jāspēj novērtēt, kā acs reaģē uz katru objektu, lai izveidotu reālistisku hologrammu.