Kas ir Homēra līdzība?

Homēra līdzība ir garāka parastā līdzības versija. Tas ir tiešs divu lietu salīdzinājums, ieskaitot varoņus, darbības un dabu. Tā kā Homēra līdzība ir garāka, vienu personu vai darbību var salīdzināt ar vairākām lietām vai arī salīdzinājumu izstiept. To pirmo reizi izmantoja Homērs tādos dzejoļos kā “Iliāda” un “Odiseja”. To sauc arī par episko līdzību, un kopš tā laika to izmantojuši tādi dzejnieki kā Virgils un Dante Alighieri.

Līdzības ir divu lietu salīdzinājumi. Tā ir runas figūra, ko bieži izmanto literatūrā, lai ikdienas runas tiešākiem teikumiem pievienotu ornamentu. Līdzība saista mērķi ar to, ar ko tas tiek salīdzināts, izmantojot tādus vārdus kā “kā”, “patīk” un “nekā”. Piemēri: “Viņa dziedāja kā čīkstošas ​​velosipēda bremzes” vai “Viņa kāja nosprāga kā sērkociņš”.

Katrs Homēra līdzinājums sākas ar sākotnējo salīdzinājumu. Pēc tam to izvērš sekundāros salīdzinājumos, kas piešķir dziļākas nozīmes. Kopējā Homēra līdzība mēdz ilgt aptuveni četras līdz sešas panta rindiņas. Šīs līdzības mēdz salīdzināt cilvēka raksturu vai darbību ar kaut ko dabisku. Šis dabiskais elements var būt dzīvnieks, piemēram, lauva vai ērglis, vai arī tāda parādība kā vētra vai ūdenskritums, vai arī kaut kas dievbijīgāks.

Homēra līdzību nevajadzētu jaukt ar metaforu. Metafora ir tieša vienas lietas aizstāšana ar citu. Episkās līdzības tieši salīdzina divas blakus esošās lietas. Tos izmanto kā ornamentu dzejā un lai pievērstu uzmanību aprakstītajai personai vai darbībai. Vergilijs savā “Eneidā” sniedz labu Homēra līdzības piemēru:
“Tikpat bieži, kad lielā pūlī ir izcēlies dumpis
un parastais pūlis plosās viņu dvēselēs;
un tagad lido lāpas un akmeņi, un neprāts apgādā rokas;
tad, ja nejauši viņi ir redzējuši kādu vīrieti
svarīgi lojalitātē un pakalpojumos, viņi klusē un stāv ar paceltām ausīm;
ka cilvēks pārvalda viņu prātus ar vārdiem un nomierina viņu sirdis.

Homērs un Dante izmantoja smalkākus līdzības nekā Vergilijs. Vergilija teiktais, piemēram, šis Neptūna salīdzinājums ar oratoru, ir tiešs un tajā trūkst smalkuma. Homērs izmantoja savus līdzības, lai izceltu dziļus mirkļus un pievienotu dziļumu. Viens piemērs “Iliādē” ir tas, kur viņš Menalaosu salīdzina ar savvaļas zvēru. Līdzība lasītāja/klausītāja prātā izraisa īpašu iztēli, tāpēc viņš vai viņa iztēlojas Menalaosu burtiski kā savvaļas zvēru, kas medī Parīzi.

Homēra līdzības funkcija ir dzejolī iepludināt lirisku viltību, kad dzejnieks apraksta kaut ko prozaisku. Rezultāts ir arī simbolisma izmantošana, lai šai personai vai darbībai pievienotu dziļāku nozīmi. Viņš to arī izmantoja, lai izceltu īpašās rakstzīmes. Piemēram, Homērs izmantoja episkus līdzības, lai iepazīstinātu un no jauna iepazīstinātu ar Agamemnonu katru reizi, kad viņš iesaistījās cīņā.