Hupa cilts ir indiāņu grupa, kas dzīvo Kalifornijas ziemeļrietumos. Tos dēvē arī par Hoopa, Hupa vai Ntinixwe, viņi dzīvo Hoopa ielejas indiāņu rezervātā, kurā dzīvo vairāk nekā 2,600 cilvēku. Rezervācija ir tikai vairāk nekā 141 kvadrātjūdze (365 kvadrātkilometri), un to izveidoja Amerikas Savienoto Valstu valdība 1864. gadā.
Hupu cilts rezervāts ir lielākais indiāņu rezervāts Kalifornijā. Atrodas Humbolta apgabala ziemeļaustrumu stūrī, 50 jūdzes (80.5 km) no Klusā okeāna. Rezervācijā ietilpst 133 jūdzes (214 km) upju un strauto, 3,200 akru (1,294 hektāri) mitrāju un daļa no Trīsvienības upes.
Hupa cilti šodien pārvalda astoņi ievēlēti cilšu padomes locekļi un cilts priekšsēdētājs. Hupa ciltij ir vienīgā indiāņiem piederošā un pārvaldītā radiostacija KIDE 91.3 FM un laikraksts Two Rivers Tribune. Papildus citiem uzņēmumiem Hupa ir mežizstrādes uzņēmums, sava tirdzniecības kamera un Lucky Bear Casino.
Cilvēki sevi sauca par Natinook-wa, kas tulkojumā nozīmē “cilvēki tajā vietā, kur taka atgriežas”. Oficiāli pazīstama kā Hoopa ielejas cilts, cilvēki tradicionāli runāja Athabaskan ģimenes valodā. Nodarbības tradicionālajā valodā tiek piedāvātas katru nedēļu pēc rezervācijas. Cilts strādā arī, lai saglabātu citus sava mantojuma aspektus, tostarp tradicionālo ziedu deju.
Kultūra koncentrējās uz divreiz gadā notiekošajiem karaļa lašiem Trīsvienības upē. Ozolzīles bija vēl viena tradicionālā uztura sastāvdaļa. Zīles sagatavoja, žāvējot, sasmalcinot un vārot, lai iegūtu putru. Reizēm no zīlēm gatavoja maizi, kas tika pagatavota uz karsta akmens.
Pirms hupu cilts pirmo reizi kontaktējās ar eiropiešiem, gar upi 13 jūdžu (apmēram 7 km) rādiusā bija 11 ciemati. Cilvēki dzīvoja mājās, ko sauca par xontas un kas bija celtas no ciedra dēļiem. Sievietes un bērni gulēja ksontas, un vīrieši gulēja tuvējos sviedru namos. Sievietes dzemdēja patversmē, ko sauc par minču, un sievietes un meitenes devās uz minču, kad viņām bija mēnešreizes.
Tradicionāli laulības tika noslēgtas vasarā. Laulību sarunāja divi vīrieši, no kuriem viens pārstāvēja līgavas ģimeni, bet otrs – līgavaiņa ģimeni. Kad tika panākta vienošanās, līgavas ģimenei tika piešķirta samaksa čaulas naudā. Vairumā gadījumu laulības bija starp vīriešiem un sievietēm no dažādiem ciemiem. Sievietes bija atbildīgas par pārtikas vākšanu, bērnu aprūpi un ēdiena gatavošanu, savukārt vīrieši bija atbildīgi par medībām un makšķerēšanu.