Gandrīz visas valdības vismaz daļēji tiek finansētas no sava pilsoņu nodokļu veida. Lielākā daļa no šiem nodokļiem tiek iekasēti pārdošanas vai pakalpojuma sniegšanas laikā, bet citi tiek iekasēti 12 mēnešu perioda, ko sauc par fiskālo gadu, beigās. Viena no šādām ikgadējām nodevām ir ienākuma nodoklis, par ko bieži baidās. Tas būtībā ir federālo un štatu valdību rēķins par individuālajiem ienākumiem no algām un ieguldījumu peļņas. To uzskata par progresīvo nodokli, jo personas finansiālās saistības pieaug līdz ar uzrādāmo ienākumu līmeni.
Tomēr ASV ne vienmēr ir bijis oficiāls ienākuma nodoklis. Pēc gadiem ilgas apspiešanas zem laupītāju baronu un korumpētu uzņēmumu vadītāju īkšķiem, 20. gadsimta sākuma Kongresa vadītāji 1914. gadā izveidoja valsts ienākuma nodokļa likumu, galvenokārt, lai piespiestu bagātākos un mantkārīgākos maksāt savu taisnīgo daļu. Galu galā šī reforma nonāks līdz vidējai un zemākajai strādnieku šķirai. Lai gan nodoklis joprojām ir progresīvs, daudzi no bagātākajiem uzņēmumiem un privātpersonām gūst labumu no vairākiem juridiskiem atbrīvojumiem.
Par laimi ar ienākuma nodokli var aplikt tikai pozitīvus ienākumus, nevis tīros zaudējumus. Nodokļu pamatstruktūra ļauj privātpersonām gūt noteiktu ar nodokli neapliekamo ienākumu. To parasti aprēķina pēc standarta atskaitījuma summas, kas norādīta federālajās un valsts nodokļu veidlapās. Ja persona nav nopelnījusi vairāk par standarta atskaitījumu summu (parasti daži tūkstoši dolāru), tad viņam nekas nebūtu parādā.
Problēma, ar ko saskaras algu saņēmēji, tomēr ir tāda, ka algu departamentam ir pienākums nodokļu nolūkos atskaitīt noteiktu procentuālo daļu no katras algas. Federālais un valsts ienākuma nodoklis tiek ieturēts saskaņā ar īpašu aprēķinu, pamatojoties uz algotā darba stāvokli un apgādībā esošu personu. Tiek veikti arī citi algas atskaitījumi, lai segtu sociālās apdrošināšanas (FICA) iemaksas, apdrošināšanu, arodbiedrību nodevas un visas brīvprātīgās iemaksas. Par iekasēto summu vēlāk ziņo oficiālā nodokļu veidlapā, ko sauc par W-2. Ienākumus bez šādiem nodokļu atskaitījumiem var uzrādīt citā veidlapā, ko sauc par 1099.
Nodokļu sezonā, no janvāra līdz 14. aprīlim, fiziskām personām ir jāziņo par visiem kopējiem ienākumiem gan no algas, gan peļņas no ieguldījumiem. Pēc tam no kopējās summas tiek atņemts standarta atskaitījums, un atlikušo daļu uzskata par ar nodokli apliekamu ienākumu. Diagramma, kas pievienota oficiālajām 1040 nodokļu veidlapām, parāda faktisko summu, kas ir parādā valdībai. Ja algas departamenta ieturētā summa ir lielāka par šo skaitli, valdība atmaksās starpību. Ja W-2 numurs ir mazāks, tad personai ir jāmaksā lielāks ienākuma nodoklis un jāmaksā Valsts ieņēmumu dienestam.
Lielākajai daļai vidusšķiras nodokļu maksātāju ienākuma nodokļa saistības ir aptuveni 15% no viņu bruto ienākumiem. Privātpersonas un uzņēmumi var likumīgi atskaitīt daudzus ar savu nodarbošanos saistītos izdevumus, kas šo summu var ievērojami samazināt. Labdarības ziedojumus var izmantot arī ienākuma nodokļa saistību kompensēšanai.