Kas ir iesaistīts malārijas diagnozes noteikšanā?

Malārijas diagnoze bieži sākas ar pacienta medicīniskās un ceļojumu vēstures novērtēšanu. Pacienta slimības vēsture palīdz ārstiem noteikt, vai pacienta simptomus var izraisīt ne tikai malārija, bet arī cits stāvoklis. Ceļojumu vēsture var palīdzēt arī ārstiem, jo ​​ārsti to var izmantot, lai noteiktu, vai pacients nesen ir devies uz vietām, kur ir izplatīti inficēti odi. Pēc tam, kad ārsts ir novērtējis pacienta vēsturi, viņš var pasūtīt asins uztriepes testus, lai noteiktu malāriju izraisošo parazītu klātbūtni. Asins uztriepes tests ir visbiežāk izmantotais tests, taču ārsti var izmantot arī citus testus.

Diemžēl ar pacienta simptomu analīzi parasti nepietiek, lai iegūtu precīzu malārijas diagnozi. Malārijas simptomi, kas parasti ietver simptomus, kas līdzinās gripai, piemēram, slikta dūša, vemšana, caureja, galvassāpes un klepus, var būt arī citos apstākļos. Piemēram, ja tiek izmantota tikai simptomu analīze, iespējams, ka ārsts var sajaukt tādus apstākļus kā dzeltenais drudzis vai holēra ar malāriju. Tā vietā visefektīvākā malārijas diagnostikas procedūra prasa, lai ārsts pasūta pareizo pārbaudi malāriju izraisošo parazītu noteikšanai.

Vērtīgs laiks var tikt izšķiests, ja malārijas gadījumā ārsts liks veikt nepareizas pārbaudes. Tādējādi malārijas diagnostikas procedūra parasti ietver medicīniskās un ceļojumu vēstures iegūšanu. Medicīniskā vēsture var palīdzēt ārstam izslēgt citus apstākļus, kas var būt atbildīgi par pacienta stāvokli. Tomēr ceļojumu vēsture var atklāt, vai pacients ir bijis apgabalā, kurā ir zināms inficētu odu izplatība. Malārijai var būt ievērojami garš inkubācijas periods; Cilvēki, iespējams, uzreiz neiedomājas pieminēt odu iedarbību, kas varētu būt izraisījusi viņu simptomus, ja viņiem netiek jautāts par viņu ceļojumu vēsturi.

Kad ir noskaidrots, ka malārija var būt pacienta slimības cēlonis, nākamais malārijas diagnostikas solis parasti ir tests, ko dēvē par asins uztriepi. Šim testam pacienta asins paraugu novieto uz priekšmetstikliņa un pārbauda, ​​vai tajā nav parazītu. Šis konkrētais tests ir visbiežāk izmantotais malārijas tests, taču var veikt arī citu testu.

Pēc diagnozes noteikšanas malāriju parasti ārstē ar perorāliem vai intravenoziem medikamentiem. Tomēr malārijas gadījumā piemērotās zāles ir atkarīgas no parazītu sugas, kas izraisīja infekciju. Zāļu izvēlē var būt nozīme arī stāvokļa smagumam un pacienta vispārējam veselības stāvoklim.