Ilgtspējība ir jēdziens, kas 21. gadsimtā pastāvīgi paplašinās, skarot jaunas dzīves un uzņēmējdarbības jomas, mudinot cilvēkus apsvērt alternatīvas, kas rada pozitīvas vispārējās atšķirības. ASV Tirdzniecības departamenta Starptautiskās tirdzniecības administrācija definē ilgtspējīgu ražošanu kā tādu ražotu produktu radīšanu, kuros tiek izmantoti procesi, kas samazina negatīvo ietekmi uz vidi; ir droši darbiniekiem, kopienām un patērētājiem; un ir ekonomiski pamatoti. Lai izpildītu šos standartus, var būt nepieciešamas dažādas izmaiņas, piemēram, atjaunojamo resursu izmantošanas atcelšana, pāreja uz tīriem enerģijas avotiem un efektīvāku ražošanas procesu ieviešana.
Agrāk lielākā daļa ražošanas tika veikta, pienācīgi neņemot vērā cilvēku labklājību, dabu un dzīvi nākotnē. Ilgtspējīga ražošana atšķiras ar to, ka tās mērķis ir uzlabot pašreizējos apstākļus, vienlaikus ņemot vērā to ietekmi uz nākamo paaudžu dzīvi. Tas novērš attieksmi, kurā patērētāju pieprasījums aizēno sekas.
Viens no galvenajiem ilgtspējīgas ražošanas mērķiem ir izrādīt augstāku uzmanību videi. Parasti ir garš saraksts ar problēmām, kas jārisina, lai uzņēmums atbilstu šiem standartiem. Divi piemēri ietver izmantoto materiālu veidu pārvērtēšanu un to izmantošanas veidu. Neatjaunojamo dabas resursu izmantošana ir lielas vides problēmas, jo šos materiālus nevar aizstāt, un daži jau ir samazināti līdz satraucošam līmenim. Atjaunojamo resursu atrašana, lai aizstātu šo materiālu izmantošanu, virza uzņēmumu uz ilgtspējību.
Tomēr, pat ja resursi ir atjaunojami, ilgtspējīgas ražošanas mērķis ir novērst izšķērdīgus un kaitīgus procesus. Ražotāji var pārvaldīt savus atkritumu līmeņus, ieviešot efektīvākas ražošanas metodes un pārstrādājot vai tālāk pārdodot blakusproduktus. Preču ražošanas kaitīgo ietekmi var novērst, izmantojot tīras tehnoloģijas un enerģijas avotus.
Parasti tiek saprasts, ka ražotāji strādā, lai gūtu peļņu, un lielākā daļa no viņiem ir atbildīgi par finanšu saistību izpildi pret saviem akcionāriem. Lai gan ilgtspējīgas ražošanas mērķis nav no jauna definēt šo uzņēmējdarbības aspektu, tā tomēr uzsver sociālos pienākumus, kas ir arī uzņēmumiem. Papildus vides aizsardzībai ir jāaizsargā arī cilvēki un viņu kopienas.
Laika gaitā ir labi dokumentēti veidi, kā ražošana var nelabvēlīgi ietekmēt cilvēkus un viņu dzīvesveidu. Piemēram, daudzos gadījumos liela mēroga ražošanas operācijas iegūst zemi, kas iepriekš tika izmantota lauksaimniecības vai sadzīves vajadzībām, vai arī to ražošanas procesi piesārņo zemi un ūdeni, uz kuru iepriekš paļāvās apkārtējās kopienas. Tā kā arvien vairāk uzņēmumu virzīsies uz ilgtspējību, šādi sociālie jautājumi sāks izzust.