Indijas parlaments pieņēma 2000. gada Informācijas tehnoloģiju likumu, lai atjauninātu valsts pieeju tiešsaistes darījumiem. Šis tiesību akts ļāva Indijai panākt vienošanos ar Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1997. gadā pieņemto rezolūciju, ko sauc par elektroniskās tirdzniecības parauglikumu. Galvenais Informācijas tehnoloģiju likuma noteikums ir ciparparakstu legalizācija lielākajā daļā komerclīgumu un līgumu. Indijas parlaments arī izveidoja mehānismus, lai novērstu identitātes zādzību un krāpšanu digitālo darījumu laikā. Ar 2008. gadā pieņemtajiem grozījumiem tika pievienoti stingrāki sodi uzņēmumiem, kas nenodrošina pietiekamu patērētāja identitātes drošību.
1997. gada Elektroniskās tirdzniecības parauglikums bija paraugs Indijas 2000. gada Informācijas tehnoloģiju likumam. Šis ANO pasākums noteica, ka tiešsaistes komercijas šķēršļi ietver noteikumu trūkumu valsts tiesību aktos par digitālajiem parakstiem un tiešsaistes līgumiem. ANO Ģenerālā asambleja norādīja dalībvalstīm, ka likumu pieņemšana šo problēmu risināšanai atvieglos pāreju uz elektronisko komerciju. Indijas likumdevēji sāka debates par parauglikumu 2000. gada sākumā, kad 17. gada 2000. oktobrī tika pieņemts Informācijas tehnoloģiju likums.
Digitālie paraksti nodokļu deklarācijās, valdības līgumos un patērētāju līgumos tika padarīti likumīgi saskaņā ar Informācijas tehnoloģiju likumu. Katram uzņēmumam vai aģentūrai, kas pieņem ciparparakstus, ir jāizmanto programmatūra, lai izveidotu publiskās atslēgas un privātās atslēgas. Līguma parakstītājam ir jāievada pilns vārds vai publiskā atslēga, pirms nosaukums tiek kodēts, lai izveidotu privāto atslēgu. Šīs divas atslēgas ir jāsaskaņo līguma saņēmējam, lai nodrošinātu parakstītāja identitāti. Indijas parlaments aizliedza elektroniskos parakstus trastos un testamentos, jo šiem dokumentiem pirms iesniegšanas ir nepieciešami liecinieki.
Vēl viens 2000. gada Informācijas tehnoloģiju likuma elements bija valdības struktūru izveide, lai paredzētu jaunus likuma izaicinājumus. Kibernoteikumu padomdevēja komiteja sastāv no valsts un privātām amatpersonām, kas apspriežas ar valdību par likuma ietekmi uz elektronisko komerciju. Prasības, kas iesniegtas saskaņā ar likumu, tiek izskatītas Kiberapelācijas tribunālā pirms apelācijas iesniegšanas augstākās tiesās. Šis akts paredz arī visu šo komiteju darbību digitālu publicēšanu, kā arī izmaiņas likumā, lai tā varētu piekļūt plašai sabiedrībai.
Indijas parlaments risināja bažas par jaunām tiešsaistes tirdzniecības metodēm ar 2008. gada grozījumu aktu. Ar šo pārskatīšanu tika mainīta sākotnējā likuma 43. sadaļa, lai palielinātu korporatīvo atbildību par patērētāju identitātes drošības nodrošināšanu. Gados pēc likuma pieņemšanas bija vērojamas tādas tendences kā tiešsaistes izsoļu tīmekļa vietnes un datoru izmantošanas pieaugums komerciāliem darījumiem. Uzņēmumus, kas Indijas patērētājiem piedāvā tiešsaistes darījumus un digitālā paraksta iespējas, saskaņā ar grozījumu var iesūdzēt arī par nolaidību, ja tie nepasargā patērētājus pret identitātes zādzībām.