Instrumentālo nosēšanās sistēmu (ILS) izmanto, lai nodrošinātu precīzus norādījumus gaisa kuģim lidojuma pieejas un nosēšanās fāzē. Instrumentu nosēšanās sistēmas galvenās sastāvdaļas ir planieris, lokalizators un viena vai vairākas marķiera bākas. Vertikālo vadību nodrošina slīdkalns, kas notur lidmašīnu pietiekami augstu, lai izvairītos no jebkādiem šķēršļiem, taču pietiekami zemu, lai tā varētu stabili nolaisties. Lokalizācijas sistēma ir atbildīga par pilota noturēšanu kursā sāniski, kamēr marķierbākas kalpo, lai informētu pilotu par viņa attālumu līdz skrejceļam. Marķierbākas ir uz zemes esošie objekti gar lidojuma trajektoriju, kas signalizē pilotam, kad viņš pārlido vienu, savukārt dažās instrumentālās nosēšanās sistēmās ir iekļauta arī distances mērīšanas iekārta (DME), kas pilotam vienmēr nodrošina precīzu attālumu līdz skrejceļam.
Instrumentu nosēšanās sistēmas pieejas galvenokārt izmanto sliktas redzamības vai zema mākoņu segas laikā. Pat labos laikapstākļos, kad ir spēkā vizuālā lidojuma noteikumi (VFR), piloti bieži izvēlas izmantot šo sistēmu, lai palīdzētu uzturēt stabilu pieeju nosēšanās laikā. Katrai pieejai ir noteikta frekvence, un tā ir nosaukta pēc skrejceļa, kuram tā ir paredzēta. Atbilstoša diagramma, kurai jābūt gaisa kuģa pilota fiziskajā rīcībā, sniedz svarīgu informāciju par pieeju.
Lai veiktu instrumentālās nosēšanās sistēmas pieeju sliktos laikapstākļos, kad ir spēkā instrumentālā lidojuma noteikumi (IFR), pilotiem ir jābūt instrumentāliem un jaunākajiem sertifikātiem. Instrumentālās kvalifikācijas sertifikātus licencētiem pilotiem izsniedz sertificēti lidojumu instruktori, lai veiktu navigāciju sliktas redzamības apstākļos. Pēc tam pilotam ar instrumentālo kvalifikāciju ir jāsaglabā kvalifikācija, veicot regulārus lidojumus un veicot novērtējumus. Katram gaisa kuģim ir arī jābūt sertificētam lidošanai IFR apstākļos, pirms tuvojas lidošanas instrumentālās nosēšanās sistēma. Tas tiek panākts, aprīkojot lidmašīnu ar speciālu aprīkojumu un saņemot atļauju no sertificēta mehāniķa.
Lielākā daļa instrumentu nosēšanās sistēmu ļauj gaisa kuģiem nolaisties līdz 200 pēdām (apmēram 15 metriem) virs zemes, pirms ir nepieciešams vizuāls kontakts ar skrejceļu. Sarežģītākas sistēmas, kā arī uzlabota pilotu apmācība ļauj nolaisties zemākā augstumā. Instrumentālās nosēšanās sistēmas pieejas arī ļauj paātrināt satiksmes plūsmu uz noslogotām lidostām sliktos laikapstākļos. Lielās lidostās ar vairākiem skrejceļiem bieži ir pieejamas vairākas pieejas dažādiem skrejceļiem, lai nodrošinātu vienmērīgu gaisa satiksmes jaudu jebkurā laikā.