Integratīvā psiholoģija ir veids, kā izpētīt cilvēka uzvedības cēloņus un ārstēšanu, izmantojot zinātniskus pētījumus, garīgos norādījumus un alternatīvo medicīnu. Šī psiholoģijas forma atšķiras no tradicionālās klīniskās psiholoģijas, kas garīgo traucējumu ārstēšanā galvenokārt balstās uz zinātni, piemēram, eksperimentiem un medikamentiem. Psihologi, kas praktizē integratīvo psiholoģiju, apspriežot ārstēšanas iespējas, parasti ņem vērā pacienta sociālos, kultūras un garīgos uzskatus.
Psihoterapija bieži ir viens no galvenajiem integratīvās psiholoģijas pamatiem. Tas ir process, kurā psihologs sarunājas ar pacientu, lai uzzinātu vairāk par viņa uzvedības modeļiem un emocijām, kā arī par visiem pagātnes traumatiskiem vai pašiznīcinošiem notikumiem. Uzzinot par pacienta īpašajām tendencēm, psihologs pēc tam var ieteikt pārvarēšanas stratēģijas vai citas ārstēšanas iespējas, kas ir personalizētas tā, lai tās būtu pacientam vispiemērotākās.
Lai gan integrējošais psihologs var ieteikt pacientam lietot medikamentus, tos bieži izmanto papildus citām terapeitiskajām metodēm, nevis kā vienīgo ārstēšanas iespēju. Tā vietā, lai koncentrētos tikai uz pacienta iespējamo smadzeņu ķīmisko nelīdzsvarotību, integrējošais psihologs var ieviest metodes, lai uzlabotu pacienta labklājību, izmantojot alternatīvo medicīnu. Precīza programma parasti atšķiras atkarībā no psihologa, bet var ietvert tādas relaksācijas metodes kā joga, meditācija vai elpošanas vingrinājumi. Psihologs var arī ieteikt alternatīvu medicīnu, piemēram, akupunktūru, ķīniešu medicīnas praksi, kas ietver adatu ievadīšanu ādā, lai atvērtu bloķētus enerģijas ceļus, kas, domājams, izraisa garīgus vai fiziskus traucējumus.
Pacienti, kuri ir reliģiozi, var izvēlēties psihologus, kas specializējas teistiskajā integratīvajā psiholoģijā. Šāda veida psiholoģija ir balstīta uz pacienta reliģiskās vai garīgās pārliecības izmantošanu, lai palīdzētu viņam vai viņai tikt galā ar garīgām vai emocionālām problēmām. Šīs metodes atbalstītāji uzskata, ka tā ir vairāk noderīga reliģiskiem vai garīgiem pacientiem, nevis tikai zinātnisku ārstēšanas iespēju izmantošana un var uzlabot morāli un cerību. Psihologam nav jādalās ar pacienta reliģisko piederību, viņš drīzāk izmanto pacienta īpašos uzskatus, lai palīdzētu viņam tikt galā ar sarežģītām lietām.
Integratīvo psiholoģiju var izmantot, lai ārstētu dažādas garīgas vai emocionālas problēmas, jo to var pielāgot, lai tā atbilstu pacientu konkrētajām situācijām. Ja persona cieš no garīgiem traucējumiem, piemēram, depresijas vai bipolāriem traucējumiem, viņš var kombinēt medikamentus ar citām terapeitiskām formām, lai ikdienā tiktu galā ar savu situāciju un justos labāk. Šo psiholoģijas veidu var izmantot arī, lai ārstētu cilvēkus, kuri ir pieredzējuši traumas, piemēram, izvarošanas vai uzbrukuma upurus vai tos, kuri sēro par mīļotā zaudēšanu. To var attiecināt arī uz mazāk nopietnām emocionālām problēmām, piemēram, grūtībām tikt galā ar dzīves izmaiņām, piemēram, šķiršanos vai bērna aiziešanu no mājām.