Lielākajā daļā tiesu sistēmu deliktu tiesības ir tiesību joma, kas attiecas uz personas vai īpašuma bojājumiem. Deliktu tiesībās ir trīs dažādi deliktu veidi — tīši, stingra atbildība un nolaidības pārkāpumi. Starp citiem elementiem, kas nepieciešami, lai pierādītu nolaidību, prasītājam vai cietušajai personai ir jāpierāda cēloņsakarība. Viens noteikums, ko tiesas ir izstrādājušas, lai noteiktu cēloņsakarību, ir “bet par likumu”. Būtībā tiesa uzdod jautājumu, vai prasītāja miesas bojājumi būtu radušies “bet par” atbildētāja rīcību.
Deliktu likumi parasti paredz tīšu, stingru atbildību un nolaidīgus deliktus. Tīši pārkāpumi prasa, lai prasītāja pierādītu, ka atbildētāja darbības bija tīšas, piemēram, akumulatora gadījumā. Stingras atbildības pārkāpumi ir reti sastopami, un tiem no atbildētāja puses nav vajadzīgas vīrieša rea vai prāta stāvoklis. Dažās jurisdikcijās suņa koduma traumas, ja attiecīgais suns bija agresīva šķirne, piemēram, pitbuls, tiek uzskatīti par stingras atbildības pārkāpumiem, kas nozīmē, ka atbildētājs būs atbildīgs, neskatoties uz piesardzības pasākumiem, lai novērstu savainojumus. Lielākā daļa noziedzīgo nodarījumu attiecas uz trešo nolaidības pārkāpumu kategorijā.
Nolaidības dēļ prasītājam parasti ir jāpierāda četri elementi, tostarp: rūpības pienākums, kas atbildētājam ir parādā prasītājam, rūpības pienākuma pārkāpums, cēloņsakarība un zaudējumu atlīdzība. “Bet par noteikumu” tiek izmantots, lai noteiktu, vai prasītājs ir izpildījis savu pienākumu saistībā ar cēloņsakarības elementu. Tiesas gadu gaitā ir izstrādājušas principu “bet par likumu”, jo bieži vien ir sarežģīts uzdevums noteikt cēloņsakarību daudzās deliktu lietās.
Lai gan dažos gadījumos prasītāja ievainojumu cēlonis var būt acīmredzams, citos tā nav. Dažreiz, piemēram, ir vairāk nekā viens cēlonis, savukārt citos gadījumos ir starpgadījumi, kas apgrūtina cēloņsakarības noteikšanu. “Bet par noteikumu” ir rīks, kas ļauj tiesai nodalīt papildu cēloņus vai darbības, kas traucē un uzdot jautājumu: “Bet vai prasītājam būtu nodarīts kaitējums atbildētāja darbībām?” Ja prasītājs būtu cietis nevis “bet par” atbildētāja rīcību, tad atbildētājam ir vismaz zināma atbildība par prasītāja miesas bojājumiem. “Bet par noteikumu” nav vienīgais noteikums vai instruments, ko izmanto, lai noteiktu cēloņsakarību nolaidības pārkāpuma gadījumā; tomēr to plaši izmanto, jo dažos gadījumos tas var ātri izslēgt atbildētāju no atbildības.