Jaunās derības teoloģija ir Bībeles un pasaules vēstures skatījums, ko ievēro dažas kalvinistu kristiešu aprindas, īpaši reformēto presbiteriešu vai reformēto baptistu grupās. Tās unikalitāti veido skatījums uz galīgo pārrāvumu starp Veco Derību un Jauno Derību. Lai gan citām grupām, piemēram, dispensacionālistiem, ir līdzīgs viedoklis, Jaunās Derības teoloģija arī apgalvo, ka daži Vecās Derības solījumi attiecas uz baznīcu vai garīgo Izraēlu, nevis burtiski uz etnisko vai nacionālo Izraēlu. Šo uzskatu dažreiz uzskata par vidusceļu starp divām vecākām teoloģijām: Derības teoloģiju un dispensacionālismu.
Jaunās Derības teoloģijas sekotāji uzskata, ka Vecā Derība bija pagaidu derība, kas paredzēta, lai to aizstātu ar Jauno Derību. Viņi strīdas par galīgu pārtraukumu starp šiem diviem pestīšanas vēstures periodiem. Šajā skatījumā draudze, kas aizsākās Vasarsvētkos, aizstāj Izraēlu kā visu Vecajā Derībā doto solījumu saņēmēju, kas Kristus laikā nebija piepildījies.
Jaunās Derības teoloģija saglabā dažas līdzības ar Derības teoloģiju, kas ir vēl viens kalvinisma skatījums. Abi uzskati pieļauj ebreju glābšanu pirms Kristus laikiem, taču apgalvo, ka viņi tika izglābti saskaņā ar Žēlastības derību — Jaunās Derības derību —, lai gan viņi tolaik nezināja par tās esamību. Tomēr zīmīgi, ka Derības teoloģija saskata lielāku kontinuitāti starp diviem laika periodiem nekā Jaunās Derības teoloģija. Ja otrais uzskata, ka Vecā Derība ir atcelta, tad pirmā uzskata to par pabeigtu. Derības teoloģija arī apgalvo, ka baznīca pastāvēja Vecās Derības laikā, nevis tika dibināta pēc Kristus laika.
Vēl viens līdzīgs, bet konkurējošs uzskats ir dispensacionālisms. Tāpat kā Jaunās Derības teologi, dispensacionālisti saskata galīgu pārtraukumu starp Veco Derību un Jauno Derību un uzskata Vasarsvētku dienu kā baznīcas sākuma datumu. Tomēr dispensacionālisti uzskata, ka ar Izraēlu noslēgtās derības tiks izpildītas ar Izraēlu — tiešajiem Ābrahāma pēcnācējiem —, nevis ar draudzi kā Izraēla garīgo iemiesojumu. Dispensacionālisti tā vietā, lai ticētu diviem galvenajiem pestīšanas laika periodiem — Vecajai Derībai un Jaunajai Derībai, — tic septiņām kopējām atklāsmēm, no kurām dažas, tostarp tūkstošgade, vēl nav stājušās. Šis uzskats ir populārs gan kalvinistu, gan citās protestantu grupās.
Izšķiroša nozīme jebkuras no šīm teoloģijām izpratnei ir vārda “derība”, kas ir sinonīms vārdam “testaments”. Abi vārdi dažreiz tiek vienkārši definēti kā “solījums”, taču patiesībā derība ir nedaudz sarežģītāka. Derība ir vienošanās starp diviem vai vairākiem cilvēkiem vai grupām, kas var būt gan nosacīta, gan beznosacījuma, mūžīga vai īslaicīga. Dažas no daudzajām derības teoloģiskajām interpretācijām apgalvo, ka derības, ko Dievs noslēdza ar Izraēlu Vecajā Derībā, joprojām ir spēkā arī mūsdienās. Citi viedokļi apgalvo, ka šīs derības tagad ir spēkā neesošas vai ka tās faktiski tagad attiecas uz baznīcu, nevis uz etniskajiem vai nacionālajiem izraēliešiem. Šie solījumi ietver gan garīgo, gan fizisko pestīšanu.