Jezebele ir varonis, kas minēts Bībelē 1. Ķēniņu grāmatā. Viņa ir feniķiešu princese, kas kļūst par Izraēlas karaļa Ahaba sievu. Izebele atnes feniķiešu dieva Baala pielūgšanu Izraēlai, sadusmojot ebreju praviešus, un galu galā tiek izpildīta ar nāvi.
Vēl viena Jezebele parādās Jaunās Derības Atklāsmes grāmatā, taču viņai var dot šo vārdu saistībā ar Vecās Derības raksturu. Kristīgajā Rietumu kultūrā viņas vārds ir apzīmēts ar ļaunu, pavedinošu sievieti. Vārdu var izmantot kā apvainojumu, vai arī tas var vienkārši nozīmēt, ka sieviete ir vilinoša un pievilcīga, bet ne vienmēr ļauna.
Izebele tiek attēlota kā viltīga sieviete, kura izmanto savu vīru un vēlāk arī dēlus, lai iegūtu un saglabātu varu pār Izraēlu. Papildus sava dieva pielūgsmes iedibināšanai Izraēlā un tempļu celtniecībai viņa godā, viņa ir atbildīga par nāvessoda izpildi daudziem Jehovas, ebreju tautas Dieva, kuru viņa pārvalda, praviešiem. Pēc tam, kad Izebele izdomāja vīrieša, vārdā Nabots, un viņa dēlu nāvi, nepamatoti apsūdzot viņus nodevībā, lai Ahabs varētu pārņemt viņu vīna dārzu, pravietis Elija pravieto viņas vardarbīgo nāvi.
Viņa pārdzīvo gan Ahabu, gan savu vecāko dēlu Ahasiju kā karalieni. Viņas jaunākais dēls Jorams ieņem troni, bet Jehus viņu nogalina, kurš pēc tam kļūst par Izraēlas ķēniņu. Jehu vadītās sacelšanās laikā tiek nogalināta arī Izebele, piepildot Elijas pravietojumu. Viņa tiek izgrūsta pa logu, un viņas līķi apēd suņi. Daļa no viņas pavedinātājas reputācijas izriet no 1. Ķēniņu panta, kurā aprakstīta, kā viņa lieto kosmētiku, gatavojoties savai nāvei.
Jezebele Atklāsmes grāmatā ir priesteriene, kas ievieš zaimojošus paņēmienus starp saviem sekotājiem Tiatirā, mūsdienu Turcijā. Daži zinātnieki uzskata, ka šis fragments attiecās uz kādu mūsdienu cilvēku, kuru lasītāji būtu atpazinuši no apraksta. Jezebele, visticamāk, tika izmantota kā iesauka, lai norādītu uz sievietes ļaundarību un citu dievu, nevis Jahves pielūgšanu, līdzīgi kā šo vārdu dažreiz lieto mūsdienās.
Lai gan termins Jezebele ir lietots gadsimtiem ilgi kā apvainojums sievietēm, kuras tiek uzskatītas par amorālām vai seksuāli draudošām, pēdējā laikā tas ir zaudējis daļu no savām reliģiskajām konotācijām. Mūsdienās kāds, ko sauc šajā vārdā, var būt vienkārši pievilcīga, pārgalvīga sieviete, kas pārņem kontroli pār savu seksualitāti. Autori Toms Robins un Īzaks Asimovs savos darbos ir piedāvājuši alternatīvus uzskatus par Jezebeli, liekot domāt, ka Bībeles stāsts ir neobjektīvs un ka viņa bija spēcīga sieviete, kas veicināja savas tautas dieva pielūgšanu un atbalstīja vīriešu kārtas valdniekus savā ģimenē.