Termins, ko parasti lieto makroekonomikas pētījumos, kapitāla veidošana ir saistīta ar kapitāla palielināšanu noteiktā pārskata periodā. Šo pieeju 1930. un 1940. gados ieviesa Saimons Kuznets, un daži finanšu analītiķi to uzskata par būtisku veidu, kā novērtēt valsts patieso finanšu ainu. Izpratne par pašreizējo likmi var palīdzēt ekonomistiem izprast valsts ekonomikas statusu, jo šis skaitlis palīdz noteikt ekonomiskās izaugsmes tempu un attiecīgās valsts ražošanas pieauguma biežumu.
Daudzos gadījumos tiek uzskatīts, ka šis skaitlis ir vienāds ar vairāku faktoru summu. Kapitāla veidošana ir saistīta ar ieguldījumiem pamatkapitālā valstī, kā arī dažādu turēto aktīvu krājumu vērtības pieaugumu un to aktīvu neto vērtību, kas attiecīgajā periodā ir aizdoti citām valstīm. Tas var ietvert uzkrājumu pārskaitīšanu, lai finansētu aizdevumus vai kādu citu ekonomikas aspektu. Atkarībā no precīza pielietojuma šis skaitlis var pieļaut nolietojumu vai izslēgt jebkādus ar nolietojumu saistītu atskaitījumu norakstīšanu.
Starp kapitāla veidošanas variācijām ir dažas mērķtiecīgas lietojumprogrammas, kuras ir vērts atzīmēt. Bruto pamatkapitāla veidošana neietver aktīvus, kurus nevar pareizi klasificēt kā pamatkapitāla aktīvus. Cilvēkkapitāla veidošana ir jaunāka variācija, kas koncentrējas uz cilvēku darbaspēka, talantu, prasmju un resursu iekļaušanu, kas tiek izmantoti, lai apmācītu jaunu darbaspēku, lai aizstātu pensionārus.
Kamēr daudzi ekonomisti uzskata, ka šī pieeja ir svarīga valsts ekonomikas stāvokļa izpratnes metode, citi apšauba procesa vērtību. Bieži vien tādi jautājumi kā cenu inflācija, pamatlīdzekļu patēriņš un fakts, ka vienas iekšzemes uzņēmuma pārdošana ir arī cita uzņēmuma ieguldījums, tiek minēti kā svarīgi faktori, kas nav iesaistīti skaitļa aprēķinā. Tomēr atbalstītāji apgalvo, ka šos un citus elementus var ņemt vērā, pakļaujot kapitāla veidošanai citām formulām, lai sniegtu plašāku priekšstatu par ekonomiku.