Konservatorija tiek izveidota, kad tiesa ieceļ kādu pieņemt lēmumus par citas personas īpašumiem un finanšu lietām. Iecelto personu parasti sauc par konservatoru, bet otru personu parasti sauc par konservatīvo vai aizsargājamo personu. Konservators parasti veic tādus uzdevumus kā rēķinu apmaksa, līdzekļu ieguldīšana, līgumu slēgšana konservatora vārdā un īpašuma plānošana. Konservāts nav obligāti jāatzīst par juridiski nepieskaitāmu, lai tiktu izveidota konservatorija. Drīzāk tiek uzskatīts, ka konservatīvs daļēji vai pilnībā nespēj tikt galā ar savām finansēm.
Konservatorijas izveidošanas juridiskais process dažādās jurisdikcijās ir atšķirīgs. Tomēr parasti lūgumraksts tiek iesniegts tiesā, kuras jurisdikcijā atrodas konservatīvs. Persona, kas iesniedz lūgumrakstu, parasti ir ģimenes loceklis vai pansionāta administrators, kurš interesējas par konservatora labklājību.
Pirms lemj par konservatora piešķiršanu, tiesa parasti nosaka konservatora medicīnisko novērtējumu. Tiesa var arī iecelt aizbildni, kas ir neitrāla puse, kas sniedz tiesai neatkarīgu vērtējumu par aizbildni. Ja konservatīvais apstrīd konservatora statusu, parasti notiek tiesas prāva. Tiesas procesa laikā tiesa parasti noklausās liecības un izskata pierādījumus, pirms nosaka, vai tiks iecelts konservators.
Ja tiesa izdod rīkojumu par konservatora izveidi, tā parasti izsniedz pilnvaru, kas ļauj konservatoram pieņemt finanšu lēmumus konservatora vārdā. Tiklīdz šī vēstule ir izdota, konservators zaudē tiesības kārtot savas finanšu lietas. Tiesa var izbeigt konservatoriju, ja tā konstatē, ka konservatoram vairs nav nepieciešama finansiāla palīdzība.
Parasti glabātājam ir jāuztur visu mantojuma īpašumu un visu mantojuma saņēmēja vārdā veikto izdevumu uzskaite. Konservatoram var likt tiesai katru gadu sniegt pārskatu par visiem finanšu darījumiem. Turklāt konservatoram bieži tiek prasīts inventarizēt visus konservatora īpašumus un iesniegt tiesai inventarizācijas ziņojumu. Konservatori parasti saņem atlīdzību par viņu pienākumiem. Maksas parasti nāk no konservatora mantojuma, un tās parasti uzrauga tiesa.
Aizbildnība bieži tiek atšķirta no aizbildnības. Aizbildnība parasti tiek veidota, kad personai nepieciešama palīdzība personīgo lietu, nevis finanšu kārtošanā. Piemēram, aizbildnis parasti pieņem lēmumus par rīcībnespējīgas personas medicīnisko aprūpi vai dzīves kārtību.