Likumu nezināšana ir likumu nezināšana, kā rezultātā tiek izdarīts noziegums, to neapzinoties. Lielākā daļa tiesību sistēmu tic principam, ka likuma nezināšana nav attaisnojums, un apsūdzētie tiks saukti pie atbildības par likuma pārkāpumiem, pat ja viņi var pierādīt, ka nav zinājuši. Šim noteikumam ir daži izņēmumi, piemēram, gadījumi, kad atbildētājs nekādi nevarēja zināt par likumu, un to var skaidri pierādīt. Lielākoties tiesību sistēma pieņem tiesību zināšanas.
Arguments ir tāds, ka, ja likuma nezināšana bija pamatota aizstāvība, apsūdzētās personas vienmēr varēja apgalvot, ka viņi nezina par likumu, un nevar tikt sauktas pie atbildības. Nezināšanu ir grūti pierādīt, un tādējādi tas varētu nodrošināt mehānismu, kā izvairīties no taisnīguma. Tiesu sistēma pieņem zināšanas, pamatojoties uz to, ka likumi ir publiski pieejami vairākos formātos, un sabiedrības locekļi var lūgt padomu valsts amatpersonām, ja viņi nav pārliecināti par noteiktas darbības likumību. Tas var ietekmēt ideju par “apzinātu aklumu”, kur apsūdzētais nelūdz padomu par kādu darbību, lai nezinātu, vai tā ir likumīga, cerot izvairīties no atbildības.
Ir daži izņēmumi no vispārējā noteikuma, ka likuma nezināšana nav attaisnojums. Viena ir situācija, kad mainās likums un cilvēks to nevarēja zināt. Piemēram, kāds, kurš dodas pārgājienā ļoti nomaļā vietā bez sakaru ierīcēm, nezinātu par šajā laika periodā veiktajām un izsludinātajām likuma izmaiņām; ja šī persona pēc izmaiņām pārkāptu zvejas vai medību likumus, viņa varētu atsaukties uz likumu nezināšanu, pamatojoties uz to, ka viņai nebija iespējas uzzināt par izmaiņām.
Tāpat kā vainu mīkstinošs apstāklis var būt sliktie amatpersonu padomi, lai gan parasti tie netiek pieņemti kā aizstāvība. Tas nozīmē, ka persona tiks notiesāta par noziegumu, taču viņam var tikt samazināts vai atcelts sods, jo viņš vērsās pēc padoma pie valdības pārstāvja un viņam tika sniegta slikta informācija. Šajā gadījumā apsūdzētais darbojās, uzskatot, ka viņa darbības bija likumīgas, jo viņam to teica kāds, kurš varēja zināt.
Faktu nezināšana tiek aplūkota atsevišķi no likuma nezināšanas. Gadījumos, kad faktu nezināšana nepārprotami spēlē lomu, to var uzskatīt par aizstāvību lietā. Tas tika atklāts 2010. gada Augstākās tiesas lietā par parādu piedzinējiem, kur tiesneši nolēma, ka zvanīšana ārpus likumīgā darba laika ir attaisnojama, ja parādu piedzinējiem bija nepareiza informācija par laika joslu. Šajā gadījumā uzņēmums rīkojas, pamatojoties uz sliktu faktu informāciju, cenšoties ievērot likumu, un netiek saukts pie atbildības par pareizu faktu trūkumu.