Likumā noteiktais likviditātes rādītājs ir finanšu aprēķina veids, kas ietver likvīdo aktīvu kopējās summas noteikšanu, kas iestādei jātur rezervē, lai tā varētu darboties saskaņā ar valsts valdības noteiktajiem banku noteikumiem. Šajā rezervē iesaistītie aktīvi var būt skaidra nauda, dārgmetāli vai cita veida apstiprināti vērtspapīri, kas ir atrodami atbilstošās regulatīvās aģentūras nodrošinātajos sarakstos. Skaidrā nauda, kas nepieciešama centrālās bankas darbībai, parasti netiek iekļauta starp likvīdajiem aktīviem, kas veido likumā noteikto likviditātes rādītāju.
Lai gan pastāv dažas variācijas likumā noteiktā likviditātes rādītāja noteikšanai, gandrīz jebkura pieeja ietver noteiktu procentuālo daļu no kopējā pieprasījuma un laika saistībām, kas saistītas ar bankas darbību. Laika saistības ir vienkārši iestādes saistības, kas ir maksājamas pēc pieprasījuma jebkurā laikā, kā arī visas saistības, kas uzkrājas mēneša laikā šo saistību termiņa dēļ. Pieprasījuma un laika saistību kopsumma tiek reizināta ar noteiktu procentuālo daļu, nodrošinot likumā noteikto likviditātes koeficientu un definējot uzglabājamo aktīvu apjomu.
Ir vairāki iemesli, kāpēc dažās valstīs ir noteikta veida likumā noteiktais likviditātes rādītājs. Tas ir saistīts ar zināmu kontroli pār bankas kredīta līmeni, ko izsniedz konkrēta iestāde. Izmantojot koeficientu, lai noteiktu limitus, kas, visticamāk, nepalielinās bankas bankrotēšanas iespējamību, valdība palīdz aizsargāt gan patērētājus, gan ekonomiku kopumā. Tajā pašā laikā likumā noteiktais likviditātes rādītājs ievērojami palīdz aizsargāt valsts aģentūru ieguldījumus šajās finanšu iestādēs. Skaidras naudas rezervju normas izveidošana, kas tiek uzskatīta par taisnīgu pašreizējos ekonomiskajos apstākļos, nozīmē, ka banku maksātnespējas iespēja tiek samazināta līdz minimumam un tiek uzlabota iespēja pārvarēt ekonomisko lejupslīdi ar mazāku kopējo kaitējumu.
Attiecībā uz likumā noteiktā likviditātes rādītāja noteikšanu lielākā daļa valdību novērtēs finanšu iestādes aktīvus un noteiks konkrētu aktīvu apjomu, kas jāiezīmē kā finanšu rezerves, kas nav saistīti ar centrālo banku. Šāda rīcība palīdz ne tikai aizsargāt patērētāju intereses, bet arī sniedz valdībai vēl vienu veidu, kā palīdzēt virzīt ekonomiku sev vēlamākajā virzienā. Šo koeficientu var palielināt, ja ir nepieciešams palēnināt inflācijas virzību uz priekšu, un to var samazināt, ja mērķis ir izvest ekonomiku cauri lejupslīdei un galu galā izkļūt no tās, veicinot finanšu izaugsmi valstī.