Kas ir Locro?

Locro ir tradicionāls Dienvidamerikas ēdiens, kas populārs valstīs, kas atrodas gar Andu kalnu Kordiljerām. To var salīdzināt ar biezu sautējumu vai čili. Nosaukums cēlies no inku valodas Quecha, un tas ir īpaši populārs ēdiens Ekvadorā un Argentīnā. Šajās valstīs šis sautējums ir ne tikai ēdiens, bet arī paraža. To ēda Dienvidamerikas pamatiedzīvotāji pirms Spānijas kolonizācijas, un tas joprojām ir populārs ierasts ēdiens 21. gadsimtā.

Piemēram, Argentīnā locro lieto “fiestas patrias” jeb patriotisko svētku laikā. Tā kā to pasniedz karstu, to parasti ēd ziemas mēnešos. Vēl viens iemesls, kāpēc šis ēdiens ir tradicionāli ziemas ēdiens, var būt tas, ka tajā ir īpaši daudz kaloriju un uzturvielu. Tādējādi apgabalos, kur ziemas ir pietiekami aukstas, lai ietekmētu pārtikas pieejamību, tas var būt īpaši bagāts uztura avots.

Tipiskā Argentīnas locro pamatā ir kukurūza un baltās pupiņas. Šajā versijā gandrīz vienmēr ir kāda gaļa, un parasti tiek izmantoti kauli, kas jāapēd, kad ēdiens tiek pasniegts. Citas izplatītas sastāvdaļas ir desa un citi dārzeņi, un šķidro daļu parasti gatavo no atšķaidīta skvoša biezeņa.

Locro parasti pasniedz ar maizi, un to var pasniegt arī ar pikantu mērci, piemēram, chimichurri vai quiquirimichi. Lai gan ir vairākas receptes, ēdiens vienmēr ir gatavots no dārzeņiem. Līdzīgi kā sautējums, galvenais, lai to pagatavotu, ir lēnām gatavot uz lēnas uguns ilgu laiku. Visizplatītākais stils ir blīvā, ar sastāvdaļām pildīta versija, ko sauc par “locro pulsudo”. Sautējumu, kas pagatavots ar plānāku, vieglāku, zupai līdzīgu konsistenci, sauc par “huaschalocro” vai “locro pobre”, kas nozīmē “slikts locro”.

Viena no variācijām ir locro de papa jeb kartupeļu locro. Šo ēdienu var pagatavot, izmantojot kartupeļus kā sautējuma biezeņa pamatni vai cietu sastāvdaļu, piemēram, kukurūzu un pupiņas tradicionālajā receptē. Citas sastāvdaļas, kuras var iekļaut, ir pancetta, sīpoli, kvieši, kukurūzas ciete, krējums, dārzeņi un dažādi gaļas izcirtņi, ko parasti patērē Dienvidamerikas valstīs. Gandrīz katram Andu Kordiljeras reģionam var būt savas receptes variācijas.