Logoterapija ir eksistenciālisma analīzes veids, ko 1930. gadu vidū izveidoja psihiatrs Viktors Frankls. Tas koncentrējas uz pārliecību, ka jēgas meklēšana ir vienīgais cilvēka dzīves virzītājspēks, un tiek pieņemts, ka katrai personai ir pieejami resursi, lai tiktu galā ar jebkuru situāciju, kas rodas. Logoterapija palīdz cilvēkam atrast šos sevī paslēptos resursus. Vārds logoterapija nāk no grieķu vārda logos, kas burtiski nozīmē “nozīme”.
Logoterapija ir trešā Vīnes psihoterapijas skola. Pirmā skola ir Zigmunda Freida psihoanalīze, bet otrā skola ir Alfrēda Adlera individuālā psiholoģija. Frankls bija šo skolu students pirms logoterapijas izveides un publicēja rakstus Freida un Adlera žurnālos.
Pastāv deviņpadsmit logoterapijas principi, un tie visi veicina personīgo izaugsmi un izpratni. Trīs galvenie punkti ir “dzīvei ir jēga jebkuros apstākļos”, “mums ir brīvība atrast jēgu” un “griba pēc nozīmes ir mūsu galvenā motivācija”. Pārējie 16 principi paplašina šos primāros apgalvojumus.
Pirmais punkts nozīmē, ka neatkarīgi no apstākļiem kaut kur ir paslēpta nozīme. Tas attiecas uz visu, ieskaitot attieksmi, mākslu, dabu, attiecības, vaļaspriekus un saistības. Šķietami bezjēdzīgas situācijas ir vēl viena iespēja atrast slēptu jēgu, pēc kuras attīstīties. Katrs cilvēks ir unikāls, un no attieksmes un nostājas pret dažādiem scenārijiem var mācīties.
Brīvība atrast jēgu nozīmē, ka neatkarīgi no tā, kas notiek, mums ir tiesības secināt, kas notiek, kāpēc tas notiek un kāpēc mēs izrādām noteiktas reakcijas uz situāciju. Tas nenozīmē faktisku brīvību no fiziskiem vai psiholoģiskiem ierobežojumiem, bet gan brīvību saprast. Cilvēki ar neirozēm un citām slimībām ir dzimuši ar instrumentiem, lai atrastu šīs nozīmes, bet viņiem ir grūtības atrast resursus, lai to izdarītu sevī.
Trešais pamatpunkts ir balstīts uz galvenajiem dzīves jautājumiem. “Kāpēc mēs esam šeit?” “Vai ir Dievs?” un līdzīgi jautājumi, kas nomoka indivīdus, ir dzīves virzītājspēks. Atbilžu meklējumi uz šiem jautājumiem ir tas, kas mūs motivē turpināt dzīvot, nevis baudas vai materiālo labumu meklējumi. Logoterapija brīdina, ka hedonisms un materiālisms ir ceļi uz tukšu dzīvi, savukārt dzīves jēgas atklāšana ir ceļš uz pilnvērtīgu eksistenci.
Viktors Frankls personīgi pārbaudīja logoterapiju, kad viņš tika aizvests uz nacistu koncentrācijas nometni Otrā pasaules kara laikā. Viņš atklāja, ka tie, kas izdzīvoja, koncentrējas uz nākotni un dzīves jēgu ārpus koncentrācijas nometnēm. Daudzi uzskata, ka Frankla triumfs pār neiedomājamajām psiholoģiskajām mokām apliecina logoterapijas vērtību. Frankls teica: “Logoterapija koncentrējas uz nākotni, tas ir, uz nozīmi, kas piepildīsies nākotnē.” Diagnozējot savu eksistenci un apstākļu nozīmi, kurā viņš atradās, viņš spēja novērst to, ka trauma viņu pārņem un neļāva viņam atmest cerību.