Matemātiskā psiholoģija ir matemātiskās modelēšanas veids, ko izmanto psiholoģiskiem jēdzieniem un pētījumiem. To izmanto, lai pētītu un izdarītu secinājumus par motoriskajiem procesiem, uzdevumu izpildi un kvantitatīvi nosakāmu uzvedību. Matemātiskās psiholoģijas pielietojums tiek izmantots dažādās pieejās prāta zinātnei, tostarp klīniskās psiholoģijas, kognitīvās psiholoģijas un sociālās psiholoģijas jomās. Matemātiskā psiholoģija iegūst savu unikālo pieeju no klasiskajiem matemātikas un psiholoģijas, kā arī fizikas un bioloģijas pētījumiem.
Mūsdienu matemātiskās psiholoģijas saknes meklējamas diviem 19. gadsimta pētniekiem – ārstam Ernstam Heinriham Vēberam un psihologam Gustavam Teodoram Fehneram. Šie divi cilvēki bija pirmie, kas pētīja psiholoģiju no matemātiskā viedokļa, apsverot svara, skaņas un redzes jautājumus par dažādiem psiholoģiskiem procesiem. Abi vīrieši izstrādāja Vēbera-Fehnera likumu, kura mērķis bija izgaismot saikni starp konkrēta stimula fiziskumu un to, kā indivīds šos stimulus uztver.
Papildus Vēbera-Fehnera matemātiskās psiholoģijas modelim Stīvensa spēka likums ir vēl viena plaši izmantota pieeja zinātnei. Tas ir balstīts uz tām pašām vispārīgajām idejām kā Vēbera un Fehnera formāts, taču Stenlijs Smits Stīvenss paplašināja tehniku, iekļaujot citas variācijas. Papildu sajūtas, ko Stīvenss iekļāva savā likumā, ietver plašāku psiholoģiskās pieredzes piestātni, piemēram, spilgtumu, skaļumu un garšu. Pēc tam Stīvenss šīm sajūtām pievienoja mērījumus, lai labāk secinātu, kā tie ietekmē indivīda pieredzi.
Pamatīgāks matemātiskās psiholoģijas veids ir signālu noteikšanas teorija. Šajā teorijā pētnieki pēta, kā smadzenes mēra un atšķir trokšņus no signāliem. Šo pieeju galvenokārt izmanto psihologi, kuri cenšas saprast, kā smadzenes pieņem lēmumus neskaidrās vai provizoriskās situācijās. Piemēram, visām cilvēka smadzenēm ir vienāda vispārējā forma, un, kad smadzenēs veidojas audzējs, tas var mainīt šo vispārējo formu. Ārsts pārbauda audzēja formu un apjomu un, paļaujoties uz savu apmācību un instinktu, var pieņemt lēmumus par audzēja ārstēšanu.
Ir vairāki citi plaši izmantoti matemātiskās psiholoģijas modeļi. Tie ietver stimulu identificēšanas pieejas, piemēram, neironu tīklu izpēti un mērīšanu, vienkāršus lēmumu pieņemšanas modeļus un kļūdu reakcijas laika noteikšanu. Pētījumu var izmantot arī tam, kā smadzenes mācās, ar matemātisku precizitāti secinot dažādos veidus, kā smadzenes spēj absorbēt, saglabāt un izplatīt informāciju.