Kas ir metafikcija?

Ir daudz dažādu veidu, kā meta paņēmienus var izmantot izdomātos stāstos, un tas var būt smalks vai ļoti acīmredzams. Piemēram, daži autori pakāpeniski liks auditorijai apzināties zināmu stāstnieka balss slīpumu trešās personas stāstā, un laika gaitā stāstītājs var sākt justies kā varonis. Galu galā autors šajos stāstos dažkārt var atklāt savu identitāti un tieši komentēt stāstā notiekošās lietas. Vēl viena izplatīta metode ir tāda, ka autors izveido varoni, kas veidots pēc viņa paša raksta, vai faktiski izveido varoni ar tādu pašu vārdu un liek varonim runāt par stāsta radīšanas procesu, ko piedzīvo lasītājs. Smalkāks piemērs būtu, ja autors tieši uzrunā lasītāju par noteikta fragmenta vai sadaļas rakstīšanas procesu, pirms viņš ātri ieslīd normālā stāstā.

Stāstītājiem ir daudz dažādu iemeslu, kāpēc viņi vēlas izpētīt metafikciju. Dažus no viņiem vienkārši interesē likt lasītājam nedaudz atkāpties no stāsta, lai kritiski padomātu par visu, kas viņam stāstīts. Daži autori uzskata, ka ticamas daiļliteratūras radīšanas process varētu būt pārāk emocionāls tādā veidā, kas var notrulināt lasītāja sajūtas un neļaut viņam saskatīt svarīgus intelektuālos punktus. Citi veido metafikciju kā veidu, kā potenciāli jautrā un atklājošā veidā izpētīt faktisko radīšanas procesu, vienlaikus stāstot stāstu.

Dažiem faniem ļoti nepatīk jebkāda veida metafikcija. Dažiem no viņiem šķiet, ka tas ir nedaudz pretenciozi, un viņiem var šķist, ka autors viņus apvaino, mērķtiecīgi izraujot viņus no neticības apturēšanas. Citiem vienkārši šķiet, ka tas izjauc stāsta gaitu un padara fantastiku mazāk patīkamu. No otras puses, tiem, kam patīk metafikcija, tā bieži vien ļoti patīk, un viņi var aktīvi meklēt darbus, kuros izmantotas metafikcijas tehnikas.