Kas ir metronomi?

Darbīga metronoma meklējumi sākās aptuveni gadsimtu pēc Galileo atklājumiem saistībā ar svārstu. Pirmie mēģinājumi izveidot metronomu bija vairāk vai mazāk neveiksmīgi. Tas bija saistīts ar nepamatoto garumu, kas nepieciešams, lai saglabātu pat vislēnāko tempu, padarot ātrus tempus neiespējamus.

1812. gadā Dītriks Vinkels bija pirmais, kurš sāka izmantot dubultsvērtus svārstus, lai izveidotu ierīci, kas ļoti līdzīga mūsdienu mehāniskajiem metronomiem. Johans Maelzels izmantoja šīs idejas un sāka ražot pārnēsājamu metronomu, par ko viņam 1816. gadā tika piešķirts patents. Viņa dizains ir pazīstams kā Maelzel metronoms. Tas ir atspoguļots standarta mūzikas apzīmējumā “MM=40”, kas apzīmē Maelzel Metronome.

Sākotnēji metronomi tika uzskatīti par instrumentu skaņdarba tempa precīzai mērīšanai, nevis kā palīglīdzeklis mūziķiem, lai tie atbilstu noteiktam tempam. Daudzi uzskata, ka šie agrīnie metronomi ir bijuši diezgan neprecīzi, par ko liecina ļoti ātrie ātrumi, kas tika piemēroti dažiem tā laika elementiem. Visslavenāk par to liecina daži Bēthovena darbi, kurš sāka izmantot metronomu 1817. gadā, gadu pēc tā izlaišanas.

Agrīnie metronomi tika iedarbināti, vienkārši nospiežot svārstu, vai arī izmantojot uztīšanas ierīci, lai to darbinātu ilgāku laiku. Pārvietojot nelielu svaru uz augšu vai uz leju pa svārstu, tiek iestatīts lēnāks vai ātrāks temps. Kad 1930. gados elektriskie aparāti kļuva plaši izplatīti, daudzi metronomi laika noturēšanai sāka izmantot elektriskos impulsus, bieži apgaismojot nelielu gaismu, lai sniegtu vizuālu norādi.

Astoņdesmitajos gados elektroniskie metronomi sāka kļūt izplatītāki, ļaujot izmantot vairāk funkciju un pielāgot tempu un skaņu. Lielākā daļa metronomu ģenerē vienkāršu “klikšķi” katrā sitienā, un mūsdienu metronomi pievieno arī zvanošu skaņu katra jauna pasākuma sākumā. Daži elektroniskie metronomi, īpaši tie, kas atrodami datoros, ļauj pielāgot skaņas.

Metronoms mūzikas studentiem bieži tiek ieteikts kā vērtīgs instruments, kas palīdz viņiem iemācīties uzturēt vienmērīgu tempu. Ja konkrēts skaņdarbs ir sarežģīts, piemēram, mūziķim var rasties kārdinājums to atskaņošanas laikā piebremzēt; metronoms atgādinās viņam saglabāt konsekventu tempu. Daži mūziķi uzskata, ka vingrināšanās vai spēlēšanās ar metronomu rada mūzikai “mehānisku” sajūtu, tomēr atstājot mazāk vietas “šūpošanai” vai elastībai. Turklāt dažus mūzikas veidus nevar atskaņot metronoma ritmā.