Morfoģenēze ir svarīgs process attīstības bioloģijā, kurā organismi attīsta to raksturīgās formas. Tas ietver audu, orgānu un visa organisma formu attīstību — tas neaprobežojas tikai ar visu organisma formu. Šo procesu, ar kura palīdzību tiek noteikta forma, netieši kontrolē radības ģenētiskā uzbūve. Dažādi procesi, piemēram, ķīmiskie signāli, kuros iesaistīti hormoni, un fizisks stress, ko rada šūnu attīstības modeļi, izraisa šūnu attīstību noteiktā veidā, kas noved pie īpašas formas orgānu veidošanās. Lai gan morfoģenēzi parasti pārbauda atsevišķi no šūnu augšanas, tie divi būtībā ir vienādi vienšūnu organismu attīstībā, jo šādas būtnes formu nosaka tās vienas šūnas forma.
Ir daudz dažādu attīstības bioloģijas elementu, kas galu galā veicina morfoģenēzi. Šūnu diferenciācija, process, kurā viena šūna sadalās, veidojot daudzas, ir svarīga, jo daudzas orgānu formas, kas veido kopējo organisma formu, tiek noteiktas, pamatojoties uz šūnu diferenciācijas modeļiem. Piemēram, attīstības sākumā pirmā šūna sadalās divās daļās, bet šīs divas šūnas ne vienmēr sadalīsies simetriski. Dažādas šūnas dalās dažādos laikos, tādējādi izraisot asimetrisku attīstību, kas pēc daudzām sekojošām dalīšanām noved pie formas. Šīs asimetrijas parasti izraisa ģenētiski norādījumi, ko veic proteīni vai citi ķīmiskie un telpiskie elementi.
Šūnu augšana ir vēl viens svarīgs attīstības bioloģijas aspekts, kas veicina morfoģenēzi. Šūnu augšana apraksta, cik daudz šūna aug, ņemot vērā tās organellu un citoplazmas saturu. Dažas šūnas aug diezgan lielas, bet citas paliek diezgan mazas. Dažādiem šūnu izmēriem ir svarīga loma morfoģenēzē, jo dažāda lieluma šūnas var apvienoties dažādos veidos, lai iegūtu dažādu formu orgānus.
Morfoģenēze ir salīdzinoši delikāts process, ko var izjaukt vai mainīt dažādos veidos. Attīstības ģenētiķi bieži pēta morfoģenēzi, deaktivizējot specifiskus mērķa gēnus, kas glabā ģenētiskus norādījumus noteiktām šūnām, lai radītu signālus, kas izraisa vai aptur dažādus šūnu augšanas un diferenciācijas aspektus. Bieži vien šādu eksperimentu rezultātā tiek iegūti organismi, kas neattīstās pietiekami, lai izdzīvotu pagātnes embriju attīstības laikā. Dažos gadījumos daži svarīgi orgāni neveidojas pilnībā, savukārt citos diferenciācija var nenotikt pietiekami, lai orgānu formas vispār attīstītos. Šādā veidā pētot morfoģenēzi, zinātnieki spēj saistīt konkrētus gēnus ar noteiktām attīstības funkcijām.