Mutiski pasūtījumi ir receptes un norādījumi par medikamentu ievadīšanu, ko mutiski piegādā aprūpes sniedzējs. Aptiekās, slimnīcās, klīnikās un citās iestādēs, kas nodrošina pacientu aprūpi, parasti ir izstrādāti īpaši protokoli, kā rīkoties ar šiem pasūtījumiem. Šie protokoli ir izstrādāti, lai nodrošinātu pacientu drošību un nodrošinātu mehānismu mutisku rīkojumu skaidrai reģistrēšanai.
Mutiska pasūtījuma piemērā ārsts var piezvanīt aptiekai, lai izrakstītu recepti. Tāpat ārsts slimnīcas stāvā var dot rīkojumu medmāsai ievadīt pacientam medikamentu vai nomainīt pacienta medikamentus. Kad pasūtījums ir saņemts, saņēmējam tas ir jāatkārto, lai apstiprinātu pacienta vārdu, medikamentu, devu un lietošanas instrukciju.
Viens risks ar mutiskiem rīkojumiem ir tas, ka tie var netikt pareizi ierakstīti. Kāds var nepareizi dzirdēt pasūtījumu vai aizmirst pasūtījumu laikā, kas nepieciešams tā ierakstīšanai. Lūdzot cilvēkiem pierakstīt mutiskus rīkojumus, kad tie tiek doti, un tos atkārtot, var atrisināt šo problēmu. Tāpat dokumentēšana, kas un kad ir devusi rīkojumus, ir svarīga atbildības apsvērumu dēļ, kā arī aprūpes nepārtrauktības dēļ. Sekojot līdzi pacientam pasūtītajām receptēm, tiek nodrošināts, ka visi pacienta aprūpes komandas locekļi zina, kas ir izrakstīts.
Citas problēmas ar mutiskiem pasūtījumiem var ietvert neskaidrības par saīsinājumiem, kļūdas ar medikamentiem, kas izklausās līdzīgi, vai nepilnīga pasūtījuma izpratne. Sniedzot šāda veida pasūtījumus, aprūpes sniedzējiem parasti ir jāatturas no saīsinājumu lietošanas un jālieto skaidra valoda, piemēram, “viens pieci miligrami”, nevis “piecpadsmit miligrami”, ko var nepareizi uztvert kā “piecdesmit miligramus”. Drošības nolūkos var ieteikt arī uzrakstīt medikamentu nosaukumus.
Dažiem medikamentu veidiem mutiski pasūtījumi var nebūt atļauti. Labs piemērs ir jutīgas zāles, piemēram, ķīmijterapijas zāles. Šiem rīkojumiem jābūt rakstiskiem un parakstītiem, un tos nevar pieņemt mutiskā formā. Ja rodas neskaidrības par pasūtījumu, personai, kas veic pasūtījumu, ir jāuzdod precizējoši jautājumi, lai apstiprinātu informāciju. Ir svarīgi arī identificēt bažas par zāļu mijiedarbību, jo ārsts var kļūdaini izrakstīt pretrunīgu medikamentu, to neapzinoties. Ja persona, kas pieņem mutisku pasūtījumu, zina, ka pacients lieto citas zāles, kas var būt pretrunā, par to ir jāinformē ārstējošais ārsts.