Kas ir nabadzības cikls?

Daudziem bērniem nabadzības cikls sākas jau pirms dzimšanas. Slikta piekļuve pirmsdzemdību aprūpei nozīmē augstāku māšu un zīdaiņu mirstības līmeni. Nabadzīgos apgabalos slikts pirmsdzemdību uzturs un neārstētas mātes veselības problēmas noved pie mazākiem, mazāk attīstītiem zīdaiņiem. Arī fizisku un intelektuālu iedzimtu defektu iespējamība ir lielāka.

Diemžēl mazuļiem, kuriem dzemdē trūka pienācīga uztura un medicīniskās aprūpes, pēc piedzimšanas reti klājas labāk. Trūkstot barojošai pārtikai, šie bērni augšanas un smadzeņu attīstības ziņā atpaliek. Bez imunizācijas un regulāras medicīniskās aprūpes šie bērni, kurus jau tā novājināja nepietiekams uzturs, var kļūt par upuriem daudzām lipīgām slimībām. Bērni, kas izdzīvo, šo pieredzi vēl vairāk vājina.

Nabadzības cikls turpinās, jo bērni ar aizkavētu attīstību nonāk skolās, kas ir nožēlojami neatbilstošas. Parasti nabadzīgās kopienās ir vāji finansētas izglītības sistēmas. Bez naudas kvalitatīvu skolotāju algošanai pietiekamā skaitā šīs skolas bieži vien nespēj nodrošināt pat pamatizglītību. Mācību grāmatas un datoraprīkojums, kas nepieciešams, lai sagatavotu studentus koledžai, var būt vienkārši nepieejami.

Augstākā izglītība var būt nereāla bērniem, kas ir ieslodzīti nabadzības lokā. Bez prasmēm, ko attīsta bērni turīgākos reģionos, šie bērni reti atstāj apgabalus, kur viņi uzauguši. Laikam ejot, cikls atkārtojas, līdz sabiedrība kopumā ir neizglītota. Kvalificētu darbinieku trūkums padara jaunu rūpniecību šajā reģionā uzņēmumiem nepievilcīgu. Jaunas darba vietas netiek radītas, un līdz ar to nav pieejamas arī finanses sabiedrības uzlabošanai.

Teorētiski nabadzības loku varētu pārraut jebkurā tā attīstības stadijā. Tomēr praksē ekonomiskās intervences programmas ir bijušas ierobežotas. Piemēram, uztura izglītības un māšu veselības programmu ieviešana ekonomiski nelabvēlīgos reģionos ir samazinājusi māšu un zīdaiņu mirstību. Šīs programmas ir uzlabojušas arī bērnu veselību. Diemžēl šim veselības uzlabojumam ir bijusi tikko niecīga ietekme uz to, vai šie bērni pieauguši paliks nabadzībā.

Daudzi sociālās labklājības programmu pretinieki intervences neveiksmi saista ar nabadzības kultūru. Pirmo reizi šo frāzi 1950. gados izdomāja antropologs Oskars Lūiss. Lūiss uzskatīja, ka nabadzība ir augsti attīstīta subkultūra, kurai ir savas normas un ētika. Tāpēc viņš uzskatīja, ka bērni, kas uzauguši kultūrās, psiholoģiski nespēj iedomāties citu eksistenci.

SmartAsset.