Nabagmāja ir iekārta, kas tiek uzturēta, lai sniegtu pajumti un palīdzību nabadzībā dzīvojošiem cilvēkiem. Jēdziens “nabadzīga māja” mūsdienās netiek plaši izmantots, jo tam ir nievājošas konotācijas, no kurām cilvēki dod priekšroku izvairīties. Nabadzīgās mājas bija īpaši izplatītas un populāras Viktorijas laikmetā, un piemēri pastāvēja divdesmitā gadsimta vidū, taču mūsdienās šādas telpas sauc par citiem nosaukumiem. Tās arī tiek pārvaldītas ļoti atšķirīgi no vēsturiskajām nabagmājām, jo mainās attieksme pret faktoriem, kas veicina nabadzību.
Nabadzība ir bijusi problēma daudzās cilvēku sabiedrībās gadsimtiem ilgi, un cilvēkiem ir bijuši dažādi veidi, kā ar to cīnīties. 1800. gs. gados kopienām bija jārūpējas par saviem nabagiem, sniedzot viņiem pārtiku, žēlastību un citu atbalstu. Šo atbalstu var sniegt ar reliģisko organizāciju vai nodokļu maksātāju fondu starpniecību atkarībā no reģiona. Līdz ar Viktorijas laikmeta uzplaukumu mainījās veids, kā izturējās pret nabadzīgiem cilvēkiem, un Anglijā sāka veidot nabadzīgās mājas, kas no turienes izplatījās citos pasaules reģionos.
Pēc Viktorijas laikmeta domām, nabadzība bija morāla vājuma pazīme. Cilvēki uzskatīja, ka cilvēki dzīvoja nabadzībā tikai tāpēc, ka viņiem trūka morālās šķiedras, lai sevi uzlabotu, un nabadzīgās mājas faktiski tika veidotas kā soda sistēma, lai gan tās tika reklamētas kā vietas, kur nabadzīgi cilvēki var saņemt labdarību. Cilvēki parasti nokļuva nabagmājā, jo viņiem tika piespriests tur dzīvot, nevis brīvprātīgi izvēlējās objektu, un daudzas nabadzīgās mājas tika pārvaldītas kā cietumi.
Cilvēki dzīvoja pārpildītās kopmītnēs, ēda ierobežotu pārtiku, un bieži tika gaidīts, ka viņi strādās nogurdinošus darbus ar mazu atalgojumu vai bez atalgojuma, atrodoties nabagmājā. Speciāli šim nolūkam tika izveidotas darba mājas, ar to saistīta koncepcija, un daži nabadzīgo māju iedzīvotāji dzīvoja “nabadzīgās fermās”, apstrādājot zemi apmaiņā pret nabagmājas piedāvātajiem pakalpojumiem. Nabagu mājas tika izmantotas arī trūcīgo veco ļaužu izmitināšanai, kad viņu ģimenes atteicās par viņiem rūpēties, un daži cilvēki ar garīgām slimībām arī tika notiesāti uz nabagmāju, nevis viņiem tika sniegta psihiatriskā aprūpe.
Lai gan Viktorijas laikmetā dominēja attieksme pret nabadzību, ka cilvēki ir nabagi tikai tāpēc, ka viņiem trūka morālā spēka, daži Viktorijas laikmeta iedzīvotāji iestājās pret nabadzīgās mājas koncepciju, un vairāki ļoti daiļrunīgi rakstīja par dzīvi nabagmājā. Kritiķi uzskatīja, ka nabadzīgās mājas ir brutāla vide, kas nespēja sniegt atbalstu un apmācību cilvēkiem, kuri varētu kļūt par produktīviem sabiedrības locekļiem, ja viņiem būtu bijusi iespēja. Galu galā nabadzīgo māju sistēma sāka izzust no izmantošanas, un lielākā daļa kopienu mūsdienās sniedz tikai pagaidu pajumti nabadzīgiem cilvēkiem, dodot priekšroku cilvēku paturēšanai savās kopienās, izmantojot valsts palīdzību, kas palīdz cilvēkiem atrast mājokli, samaksāt par pārtiku un saņemt darba apmācība.