Neiroendokrinoloģija ietver izpēti, kā nervu sistēma mijiedarbojas ar hormonu vai endokrīno sistēmu. Viens no mērķiem ir atrast veidus, kā ārstēt slimības, kas saistītas ar šo mijiedarbību. Vēl viens mērķis ir atrast veidus, kā labāk regulēt šo mijiedarbību cilvēkiem un citiem dzīvniekiem.
Pirms neiroendokrinoloģijas attīstības nervu un endokrīnās sistēmas tika uzskatītas par pilnīgi atdalītām. Nervu sistēma izmanto nervus, lai pārnēsātu informāciju pa ķermeni, un jo īpaši no smadzenēm tiek pārnesti norādījumi uz muskuļiem. Endokrīnā sistēma pārnēsā informāciju galvenokārt caur asins sistēmu. Tas izmanto hormonus, lai kontrolētu tādas aktivitātes kā augšana, pubertāte un vielmaiņa.
Tā kā nervu sistēma gandrīz acumirklī pārraida norādījumus un endokrīnā sistēma darbojas lēni, pakāpeniski atbrīvojot hormonus, abas sistēmas vēsturiski tika uzskatītas par nesaistītām. Katalizators, lai neiroendokrinoloģija kļūtu par vispāratzītu priekšmetu, bija apziņa, ka veidu, kādā hipofīze atbrīvo hormonus, kontrolē hipotalāms. Tas nozīmēja, ka ir jābūt saiknei starp nervu sistēmu un endokrīno sistēmu.
Fiziskā saikne starp abām sistēmām atrodas starp hipotalāmu un hipofīzes priekšējo daļu. Pirmā ir neliela smadzeņu daļa, kas ir daļa no nervu sistēmas. Pēdējais ir dziedzeris, kas atrodas smadzeņu apakšā un ir daļa no endokrīnās sistēmas. Abi ir savienoti caur asinsvadu sistēmu, kas pazīstama kā hipofīzes portāla sistēma.
Nozīmīgākais neiroendokrinoloģijas atklājums ir tas, ka dažus hormonus ražo pats hipotalāms, nevis to izcelsme ir dziedzeros, piemēram, hipofīzē. Šis atklājums ļāva zinātniekiem izpētīt dažādus skaidrojumus tam, kā smadzenes regulē tādu darbību kā augšana. Tas arī nozīmēja, ka viņi varētu izstrādāt zāles, kas bija labāk mērķētas, lai atjaunotu vai stimulētu šo hormonu ražošanu.
Ir daudzas jomas, kurās neiroendokrinoloģija ir palīdzējusi medicīniskiem pētījumiem. Piemēram, daži zinātnieki uzskata, ka taukaudu uzvedību nevar kontrolēt tikai ar endokrīnās sistēmas hormoniem. Viņi uzskata, ka to var ietekmēt arī signāli, kas tiek nosūtīti caur hipotalāmu. Tā kā viņi uzskata, ka cilvēki, kas ēd un vingro arvien neregulārākos vai netradicionālākos laikos, ietekmē smadzeņu ritma izjūtu, hipotalāms var arī ražot hormonus, kas ietekmē tauku audus. Lai gan šī ir tikai teorija, tā parāda, kā neiroendokrinoloģija var radīt dažādus skaidrojumus tam, kā nervu sistēmas un hormonu mijiedarbība ietekmē ķermeni.
Neiroendokrinoloģija ir arī palīdzējusi labāk diagnosticēt slimību variācijas. Piemēram, slimība, kas pazīstama kā Hašimoto tiroidīts, ietver antivielas, kas uzbrūk vairogdziedzerim. Variants, kas pazīstams kā Hašimoto encefalopātija, ietver antivielas, kas arī uzbrūk neironiem smadzenēs. Neiroendokrinoloģijas pētījums ir ļāvis zinātniekiem vieglāk atšķirt šīs divas slimības, kā arī Hašimoto encefalopātiju no citām ar neironiem saistītām slimībām.