Sarkoidoze ir slimība, kas izraisa hronisku iekaisumu. Kad tas izplatās uz nervu sistēmu, stāvokli sauc par neirosarkoidozi. Muskuļu raustīšanās vai vājums ir iespējami neirosarkoidozes simptomi, un, ja tiek ietekmētas smadzenes, slimība var ietekmēt arī regulējošās darbības, piemēram, miegainību vai temperatūras kontroli. Neirosarkoidoze ir neārstējama, taču daudzos gadījumos stāvoklis izzūd pats.
Sarkoidoze, kas visbiežāk skar plaušas, izraisa patoloģisku šūnu augšanu, kas pazīstama kā granulomas. Izaugumi veido šūnas, kas parasti ir iesaistītas imūnsistēmā. Vietās, kur notiek izaugumi, rodas iekaisums. Sarkoidozes cēlonis nav zināms, bet vides apstākļi, ģenētika un patoloģiska reakcija uz infekciju var būt nozīmīga. Sarkoidoze parasti skar pieaugušos vecumā no 20 līdz 40 gadiem.
Neirosarkoidoze var ietekmēt smadzenes, muguras smadzenes vai perifēros nervus, kas apgādā pārējo ķermeni. Tā kā slimība var ietekmēt jebkuru nervu, simptomi ir dažādi. Ietekmētie nervi, kas sūta impulsus ķermenim, lai kustinātu muskuļus, var izraisīt raustīšanās vai vājumu. Nervi, kas pārraida tādus stimulus kā pieskārienu vai smaržu, var nedarboties pareizi. Var mainīt arī smadzeņu funkcijas, piemēram, temperatūras regulēšanu, stresu un miega signālus.
Visizplatītākais neirosarkoidozes simptoms ir Bela paralīze. Bell’s Parsy ir sejas muskuļu vājums vienā sejas pusē. Tas izraisa muskuļu noslīdēšanu vai vājumu. Ja granulomas ietekmē citus perifēros nervus, simptomi var būt muskuļu vājums, muskuļu paralīze un jutības zudums.
Ja ir iesaistīta smadzeņu hipofīze, var rasties tādi simptomi kā patoloģiskas slāpes, nogurums un patoloģiskas menstruācijas. Skartās smadzenes var izraisīt garīgus vai fiziskus simptomus. Psihiskie simptomi var ietvert delīriju, apjukumu un demenci. Pacientam var būt arī maņu, piemēram, garšas, smaržas vai skaņas, samazināšanās. Krampji, reibonis un redzes problēmas ir arī iespējamie simptomi.
Daudzie iespējamie un dažādie neirosarkoidozes simptomi, kuru dēļ slimība var uzbrukt daudzām nervu sistēmas daļām, nozīmē, ka stāvokli ir grūti diagnosticēt. Galvenā stāvokļa ārstēšana ir steroīdu lietošana. Var būt noderīgas arī zāles, kas regulē vai nomāc imūnsistēmas iekaisumu, piemēram, hidroksihlorokvīns vai metotreksāts.
Parasti slimība izzūd pati, un tas var aizņemt tikai četrus mēnešus, lai gan tas var ilgt gadiem. Citos gadījumos neirosarkoidoze vai nu paliek aktīva pastāvīgi, vai uzliesmo visu mūžu. Neirosarkoidoze potenciāli izraisa invaliditāti un var būt pat letāla.