Nīlas lilija ir Kalifornijā ļoti populārs ziedošs augs. Šo ziedu sauc arī par Āfrikas liliju, un tā dzimtene ir Dienvidāfrika, taču to ieveda arī citās pasaules daļās. Nīlas lilija ir daļa no Agapanthus ģints un ietver gandrīz duci sugu.
Nīlas lilijas, kas aug uz gariem kātiem, var būt 1–6 pēdas (30–180 cm) garas. Ziedi ir violetā, zilā vai baltā nokrāsā, un tie veidojas puduros, kas veido lielu sfēru kātiņa augšdaļā. Katra pudura diametrs var būt 6–8 collas (15–20 cm), un tajā var būt vairāk nekā ducis sešu ziedlapu ziedu.
Daudzgadīgs zieds, Nīlas lilija, var stādīt dārzos vai podos, bet, lai attīstītos, ir nepieciešama labi drenēta augsne. Ja stāda ārā, tie vislabāk darbojas vietās, kur temperatūra nenoslīd zem -28 °C. Ja tie tiek stādīti apgabalā, kurā pastāvīgi sasniedz zemu temperatūru, saknes ir jānoņem no augsnes un jāuzglabā ziemas mēnešos. Nīlas lilijas tiek izmantotas arī grieztu ziedu kompozīcijās, un pēc nogriešanas tās var dzīvot pat nedēļu.
Nīlas lilijas saknes sauc par sakneņiem. Sakneņi ir ļoti līdzīgi sīpoliem, bet sakneņu saknes izplatās un var tikt izmantotas augu pavairošanai. Lai uzglabātu, sakneņi jāievieto vai nu mitrā augsnē un jāuzglabā aptuveni 35–41 °F (2–5 °C) vai vēsā siltumnīcā un laiku pa laikam laistīta. Pēc tam sakneņus var pārstādīt pavasarī.
Nīlas lilijām labāk izdodas ar pieblīvētām saknēm, kas jāņem vērā, stādot podos. Parasti viens sakneņi labi iederas 12 cm (30.5 collu) podā, bet trīs — 20 collu (51 cm) podā. Augsnei jābūt divām daļām smilšmāla un vienai lapu pelējuma daļai.
Pavairošana var notikt, stādot sēklas vai sadalot saknes. Ar sēklām iestādīta lilija nezied trīs gadus, kamēr tā nobriest. Sakņu sadalīšana ļaus ātrāk uzziedēt jauniem ziediem, taču šāda veida pavairošana nevar notikt, kamēr sākotnējam augam nav ļauts augt apmēram četrus līdz piecus gadus. Pavairojot ar dalīšanu, lilijai jāizrok sakneņi, pēc tam nogriež vienu no saknēm, kas stiepjas no galvenā sīpola. Pēc tam var stādīt nogriezto sakni un pārstādīt sākotnējo liliju.