Nominalizācija ir lietvārdu izmantošana vai izveidošana no vārdiem, kas parasti darbojas kā darbības vārdi, īpašības vārdi vai apstākļa vārdi. Piemēram, daudzi darbības vārdi ir darbības izpausme. Taču pašu darbību var izteikt arī kā lietu, darbību, lietvārdu.
Iepriekšējā rindkopā slīprakstā esošie vārdi ir divi nominalizācijas gadījumi. Vārds “rīkoties” parasti ir darbības vārds, piemēram, teikumā “Es rīkojos nevainīgi, lai izvairītos no soda”. Tas pats vārds tiek lietots kā lietvārds frāzē “Darbība nemaldina manu māti”. Ja vārds starp šiem diviem lietojumiem paliek nemainīgs, lingvistikā to sauc par nulles atvasinājuma konversiju. Daudzās valodās tas nav nekas neparasts.
Otrais piemērs pirmajā rindkopā ir biežāk sastopams un vairāk interesē cilvēkus, kuri pēta valodu struktūru. Sadaļā “Mana rīcība ir pelnījusi rājienu” darbības vārds “rīkoties” ir pārveidots par lietvārdu, pievienojot sufiksu. Šādas izmaiņas sauc par atvasinājumu morfoloģiju. Dažādām valodām ir atšķirīgi gramatikas noteikumi nominalizācijai. Ļoti tipiska ir afiksu izmantošana — papildu skaņas pievienošana vai ievietošana konkrētam vārdam, lai mainītu tā nozīmi.
Ir viens afiksu veids, ko sauc par suprafiksu, kas ir nedaudz retāk sastopams. To sauc arī par sākotnējā uzsvēruma atvasinātu lietvārdu, nominalizācija tiek panākta tikai ar zilbju locījumu. Piemērs ir darbības vārds “pro·test′” pret lietvārdu, kas uzsver pirmo zilbi “pro′·test”.
Lai gan tas nav afikss, vēl viena izplatīta nominalizācijas metode daudzās valodās ir vārda priekšā vai pēc tam ar vienkāršu, funkcionālu daļiņu. Ķīniešu valodas mandarīnu dialektā ideogrammas rakstzīme, ko izrunā “de”, sekos darbības vārdam vai īpašības vārdam, lai pārvērstu vārdu par lietvārdu. Daļiņu “to”, kas ir pirms angļu valodas darbības vārda, sauc par infinitīvu, un tā var būt lietvārds, piemēram, “Kļūdīties bērniem var piedot”.
Angļu valodā, ko parasti var aizstāt ar iepriekšminēto infinitīvu, tiek izmantota arī darbības vārdu pašreizējā divdabja forma, kas beidzas ar “-ing”, kā lietvārda veidu, ko sauc par gerundu. Teikuma paraugs, kurā izmantota gerund frāze, ir šāds: “Rīcībai ar bailēm ir neparedzamas sekas”. Gerundus un infinitīvus sauc arī par verbāliem lietvārdiem. Turpretim deverbālais lietvārds, piemēram, “Aktiermāksla ir neparedzams aicinājums”, izsaka kaut ko konkrētu.
Aprakstošie īpašības vārdi tiek nomināli vēl biežāk nekā darbības vārdi. “Sarkans” var būt ābola atribūts vai bērna mīļākā krāsa. “Nevainīgs bērns” ir viegli maināms uz “nevainīgums”. Īpašības vārdu nominalizācija bieži ir tikpat vienkārša kā sufiksa “-y” pievienošana, taču tā var kļūt arī nedaudz smagnēja, piemēram, “neparedzamība”. Apstākļa vārdus, kas modificē darbības vārdus un bieži vien jau beidzas ar sufiksu “-ly”, var pārvērst arī par lietvārdu, taču tas ir neērti un diezgan reti.