Nosacīts teikums ir apgalvojums, kas balstās uz to, ka viena teikuma daļa ir patiesa, lai otra daļa būtu patiesa. Parasti izteikts kā “ja-tad” paziņojums, nosacījuma teikums ietver atkarīgu teikumu vai frāzi, kas nevar būt kā teikums, un neatkarīgu teikumu vai frāzi, kas ir arī pilns teikums. Šīs divas klauzulas parasti atdala ar komatu.
Lai gan nosacītajiem teikumiem var būt arī citas formas, visbiežāk tie tiek izteikti kā “ja-tad” paziņojumi. Izsakot kā tādu, “ja” gandrīz vienmēr ir iekļauts atkarīgajā klauzulā, bet “tad” biežāk tiek norādīts. Piemēram, teikums “Ja snigs pārāk stipri, tad skola tiks slēgta” biežāk tiek teikts: “Ja sniegs pārāk stipri, skola tiks slēgta.” Tomēr abas formas ir gramatiski pareizas.
Ir vairāki nosacīto teikumu veidi. Tos var klasificēt kā vienkārši patiesus un nepatiesus apgalvojumus vai, precīzāk, kā faktus, secinājumus, paredzamus izteicienus un iztēles izteiksmes. Fakti, secinājumi un paredzami izteicieni parasti ir patiesi apgalvojumi, bet tēlaini izteicieni attiecas uz hipotētisko vai neiespējamo.
Visprecīzākais no visiem nosacītajiem teikumiem, iespējams, ir fakts. Fakti vienkārši izsaka cēloņu un seku situāciju, kas vienmēr ir vienāda. Piemēram, “Ja ūdens temperatūra sasniedz zem 32°F; (0°C;), tas pārvēršas ledū. Kopš 32°F; (0°C;) ir ūdens sasalšanas temperatūra, šis apgalvojums ir faktisks.
Alternatīvi, nosacījuma teikums, kas izsaka pieņemto ietekmi uz noteiktu iemeslu, parasti ir secinājums. Apgalvojumi, kas pieņem, ka viens cilvēks var paveikt kaut ko citu, piemēram, “Ja es to varu, jūs varat”, ir secinājumi. Šajā kategorijā ietilpst arī tādi teikumi kā “Ja ir brīvdiena, mums nav jāiet uz darbu”.
Paredzamie izteicieni parasti norāda uz plāniem vai vēlamajiem darbības virzieniem. Tie ir atkarīgi no tā, vai apgalvojums “ja” ir precīzs, taču neuzskata, ka apgalvojums “ja” ir precīzs. Bieži vien šie izteicieni apraksta iespējamos nākotnes notikumus. Piemēram, teikums “Ja es ietaupīšu pietiekami daudz naudas, es došos atvaļinājumā” ir atkarīgs no tā, vai klauzula “ja” ir patiesa, lai arī klauzula “tad” būtu patiesa. Paredzamās izteiksmes parasti izmanto nākotnes laiku paziņojuma daļā “toreiz”.
Iztēles izpausmes var būt hipotētiskas vai neiespējamas. Hipotētisks nosacīts teikums ir līdzīgs paredzamam nosacītam teikumam, taču norāda kaut ko, kas ir iespējams, bet maz ticams, nevis ticams, bet ne faktisks. Piemēram: “Ja es iekrātu pietiekami daudz naudas, es dotos atvaļinājumā.” Hipotētiskais lieto pagātnes laiku teikuma “ja” daļā un “būtu” daļā “tad”.
Tāpat arī neiespējamās situācijas ietilpst iztēles kategorijā. Kad tiek izteikta neiespējama situācija, parasti abos teikumos tiek izmantots pilnības pagātnes apzīmējums, bet paziņojumā “tad” tiek lietots vārds “būtu”. Neiespējamas situācijas bieži var klasificēt kā pagātnes nerealizētus plānus. Piemēram: “Ja es būtu sakrājis pietiekami daudz naudas, es būtu devies atvaļinājumā.”