Romas katoļu tradīcijā novena ir lūgšanu sērija, kas tiek teikta deviņu dienu laikā. Sērijas mērķis ir lūgt žēlastību un padziļināt garīgo saikni ar Dievu. Lai gan šī prakse radusies katoļu kopienā, līdzīgas lūgšanas tiek teiktas arī citās kristiešu sektās.
Novena var tikt pateikts par sevi, parasti kā lūgumu pēc palīdzības vai kāda cita vārdā. Klasisks piemērs ir lūgšana, lai kāds slims radinieks tiktu dziedināts. Dievbijīgās kopienās cilvēki, uzzinot par kāda cita nepatikšanām, var teikt novenas svešiniekiem vai teikt: “Es tev uztaisīšu novenu”.
Termins nāk no latīņu vārda “deviņi”. Skaitlis deviņi kristīgajā baznīcā ir klasiski saistīts ar skumjām, un tiek uzskatīts, ka pirmo novenu teica Jaunava Marija sava Dēla vārdā, kad Viņš cieta pie krusta. Vairākas Tuvo Austrumu un Vidusjūras kultūras arī saistīja simbolisku nozīmi ar skaitli deviņi un lūgšanu skaitīšanu pa deviņiem, un šo tradīciju kristīgajā ticībā, iespējams, ir iekļāvuši ticīgie, kas pieķērās vecajiem uzskatiem.
Parasti cilvēki lūdz konkrētus svētos, kad viņi veido novenu. Kāds, kurš kaut ko ir pazaudējis, var lūgt svēto Antoniju, piemēram, lūgt palīdzību, lai vēlreiz atrastu priekšmetu. Cilvēki var lūgt arī Jaunavu Mariju vai Dievu. Dažādos katoļu lūgšanu un meditāciju krājumos ir publicēti simtiem novenu, un cilvēki var arī izdomāt savas lūgšanas. Lūgšanu var teikt mājās vai baznīcā, un daži cilvēki meditē uz rožukroni, sakot savas novenas.
Dažas novenas ir publiskas, un tādā gadījumā visa baznīca lūdzas kopā ar priestera atļauju un vadību, bet citas tiek vadītas privātām vajadzībām. Cilvēki tos var izmantot kā vienkāršu lūgšanu, taču viņi var tās teikt arī sēru laikā vai gatavojoties lieliem svētkiem, piemēram, Lieldienām. Tiek teikts, ka novenas atvieglo dvēseļu iziešanu cauri šķīstītavai, un daži cilvēki saka, ka tās iegūst indulgenci, grēku piedošanu. Atlaidību var teikt kāda cilvēka vārdā, kurš ir miris, lai viņam vai viņai nebūtu jāpavada tik daudz laika šķīstītavā.