Mīklas ir izejmateriāls gandrīz visiem plastmasas izstrādājumiem uz Zemes, sākot no tastatūras taustiņiem un beidzot ar sulas krūzi ledusskapī. Tās dažreiz sauc par pirmsražošanas plastmasas granulām, atsaucoties uz faktu, ka tās ir izejmateriāls vai “plastmasas sveķu granulas”. Kā norāda šie alternatīvie nosaukumi, tās ir mazas plastmasas granulas, kuras var izkausēt un veidot jaunās formās.
Tiek lēsts, ka katru gadu visā pasaulē tiek ražoti un nosūtīti vairāk nekā 250 miljardi mārciņu (113 miljardi kilogramu) zīdiņu. Tos parasti nosūta ar autocisternu, un katrs tankkuģis tiek piekrauts līdz malām ar granulām. Tankkuģu izmantošanas priekšrocība ir tā, ka tos var viegli iekraut konteinerkuģos, padarot tos viegli pārvietošanu pāri okeānam un nometot vilcienos un kravas automašīnās tranzītam iekšzemē.
Lai izmantotu šņores, ražotāji plastmasas granulas ievada tvertnēs, kas tās izkausē, ļaujot ražotājam izgatavot plastmasas izstrādājumus. Tos var izkausēt un iesmidzināt veidnēs, ekstrudēt ar mašīnām vai presēt specializētās presēs, kas cita starpā ir paredzētas konkrētu produktu ražošanai. Krāsas ir dažādu veidu, ļaujot ražotājiem izgatavot dažādus produktus, un tās var būt caurspīdīgas vai krāsainas, ļaujot ražotājiem krāsot paši savu plastmasu vai izmantot iepriekš sajauktas krāsas saviem produktiem.
Pētījumi par jūras piesārņojumu liecina, ka sārņi var būt viena no galvenajām jūras atkritumu sastāvdaļām. Tos katru gadu ražo tik lielā apjomā, ka ir gandrīz neizbēgami, ka ik uz soļa tiek izliets. Izplūstot, tie iekļūst ūdensceļos, galu galā sasniedzot okeānu, kur var radīt postījumus. Granulas var pārvadāt kaitīgas ķīmiskas vielas, kas kaitē jūras organismiem, tās var aizrīties mazus dzīvniekus, un šķiet, ka tās spēj darboties kā sūkļi, lai koncentrētu jūras vidē nonākušos piesārņotājus.
Pašlaik pasaules okeānos slimojošo sārņu daudzumu nav iespējams novērtēt, taču pludmales tīrīšanas grupas un pētnieki tās regulāri savāc pa spaini no pludmalēm un tādām vietām kā Lielais Klusā okeāna atkritumu laukums, liekot domāt, ka tā varētu būt endēmiska problēma. Tā kā plastmasa sadalās tūkstošiem gadu, ķirbji var pastāvēt dabiskajā vidē vairākas paaudzes, liekot daudziem cilvēkiem mudināt stingrāku kontrolēt granulas, cenšoties nodrošināt, lai mazāk no tām nonāktu pasaulē.