Kas ir obligātais noskaņojums?

Angļu valodā darbības vārdiem ir vairākas noskaņas, kas norāda uz runātāja vai rakstītāja attieksmi pret ziņojuma saņēmēju. Obligātais noskaņojums tiek izmantots, lai norādītu komandu vai piešķirtu atļauju. Teikumi imperatīvā noskaņojumā gandrīz vienmēr ir otrajā personā, kas nozīmē, ka runātājs vai rakstītājs tieši uzrunā kādu personu.

Atšķirībā no citiem otrās personas teikumiem, kuros skaidri norādīts priekšmeta vārds “jūs”, imperatīvajā formā subjekts netiek izmantots. Tā vietā subjekts ir netiešs un tiek saukts par “saprasto subjektu”. Galvenais izņēmums ir daudzskaitļa pirmās personas imperatīva teikums, kas satur subjektu “atlaidīsim” vai “ļausim”.

Otrs izņēmums ir tas, ka runātājs nosaka, ka darbību veic trešā puse. Šajā gadījumā teikumu sāk darbības vārds “ļaut”, kam seko trešās personas subjekts “viņš”, “viņa” vai “viņi”. Šajā gadījumā komanda “Izlasi vēstuli” kļūs par “Ļaujiet viņam izlasīt vēstuli”. Tomēr imperatīvie teikumi, kuros izmanto daudzskaitļa pirmās personas vai trešās personas teikumus, ir retāk sastopami nekā imperatīvie teikumi otrā persona.

Saskaņā ar angļu valodas morfoloģiju imperatīvā noskaņojuma darbības vārda forma ir tikai tukšais infinitīvs. Šī forma ir tāda pati kā otrās personas indikatīvā konjugācija, izņemot darbības vārdu “būt”. Obligātajā formā teikumos, kuros izmantots darbības vārds “būt”, netiek lietots “ir”, bet vienkārši tiek lietots “būt”, tāpat kā komandā “Esi kluss!”

Kā minēts, imperatīvais noskaņojums var sniegt norādījumus, aizliegumus, pavēles, atļaujas un ieteikumus. Izteikumi, piemēram, “Ienāc”, “Iekļaujiet pasūtījumā čeku” vai pat “Uzvedies!” visi ir teikumu piemēri, kuros izmantots šis noskaņojums. Lai veidotu negatīvu teikumu imperatīvā noskaņojumā, teikumā tiek izmantots palīgdarbības vārds “darīt” un negatīvā partikula “not”. Tādējādi negatīvā forma “Aizver durvis!” kļūst par “Neaizver durvis!”

Daudzi apgalvojumi, ko varētu izteikt imperatīvā, bieži tiek izteikti indikatīvā formā. Piemēram, vairums cilvēku teiks: “Vai jūs varētu šeit atnākt uz minūti?” nevis “Nāciet šeit uz minūti!” Iemesls tam ir tas, ka imperatīvais noskaņojums var šķist nepieklājīgs atkarībā no konteksta un situācijas.
Tiešas runas aktus ar imperatīvu var interpretēt kā personas personīgās teritorijas pārkāpšanu. Tāpēc pieprasījumiem biežāk tiek izmantoti netiešie runas akti, izmantojot indikatīvo noskaņu. Obligātajam noskaņojumam, ja to izmanto, lai izteiktu lūgumu, nevis pavēli, bieži tiek pievienots vārds “lūdzu”, lai apzīmētu cieņu pret auditoriju.