Galvenais darbības vārds ir vārds teikumā, kas norāda subjekta veikto darbību. Tam var būt pievienoti papildu darbības vārdi, kas parasti tiek saukti par palīgdarbībām vai modāliem, taču tas ir galvenais, kas faktiski parāda, kas notiek. Tādos teikumos kā “Kaķis pieskrēja pie loga” vārds “skrēja” ir galvenais darbības vārds, kas parāda, kādu darbību veica subjekts “Kaķis”; “uz logu” ir priekšvārda frāze, kas sniedz papildu informāciju par šo darbību. Lai gan šajā piemērā nav citu darbības vārdu, teikumā, piemēram, “Es eju uz veikalu”, ir gan “es”, gan “eju”; galvenais darbības vārds ir “iet” un “am” ir palīgdarbības vārds.
Teikumi jeb teikumi parasti sastāv no diviem galvenajiem elementiem, kas ir subjekts un predikāts. Priekšmets ir tas, par ko ir teikums, parasti lietvārds, kas attēlo personu vai lietu, kas veic darbību. Viss pārējais teikumā vai klauzulā ir predikāts, kas sniedz papildu informāciju par šo tēmu. Galvenais darbības vārds ir daļa no predikāta, kas stāsta lasītājam vai klausītājam, kāda darbība tiek veikta.
Vienkāršs piemērs ir teikums “Vīrietis iemeta bumbu.” “Cilvēks” ir teikuma priekšmets, un predikāts sastāv no “iemeta bumbu”. “Izmeta” ir galvenais darbības vārds šajā teikumā, jo tas sniedz tiešu informāciju par subjekta veikto darbību. Pārējā predikāta daļa “bumba” ir lietvārda frāze, kas darbojas kā tiešais objekts, kas norāda, uz ko tiek veikta galvenā darbības vārda darbība.
Sarežģītākos teikumos bieži ir papildu darbības vārdi, kas var sniegt vairāk informācijas, izmantojot dažādus līdzekļus. Palīgdarbības vārdu bieži lieto kopā ar galveno darbības vārdu, lai mainītu tā laiku vai piešķirtu papildu nozīmi. Piemēram, teikumā “Man nepatīk šķiņķis” subjekts ir “es”, un “šķiņķis” ir tiešais objekts. “Patīk” ir galvenais darbības vārds, jo tas norāda uz subjekta darbību, bet vārds “darīt” ir arī darbības vārds. Šajā gadījumā tas ir palīgdarbības vārds, kas tiek lietots ar “not”, lai norādītu, ka teikums ir negatīvs apgalvojums.
Palīgdarbības vārdus var izmantot arī, lai mainītu teikumu uz perfektu laiku. Teikums “Es vakar gāju uz skolu” ir pagātnes formā, savukārt “Es esmu staigājis uz skolu daudzas reizes” ir ideāls laiks. Tas tiek izveidots, pievienojot palīgdarbības vārdu “ir” galvenajam darbības vārdam “staigāja”.
Ir arī modāli darbības vārdi, kas tiek izmantoti, lai norādītu uz spēju kaut ko darīt vai citādi sniegtu papildu informāciju par galveno. Piemēram, teikumā “Es rīt varu aiziet uz skolu” vārds “var” ir modāls darbības vārds, kas norāda uz subjekta spēju veikt darbību. Līdzīgi modāļi ietver tādus vārdus kā “jā” un “vajadzētu”, kas norāda, vai darbības ir ieteicamas.