Oglekļa uzskaite ir vispārīgs termins uzņēmuma vai valsts oglekļa pēdas vai atmosfērā izdalīto siltumnīcefekta gāzu emisiju daudzuma noteikšanas un izsekošanas procesam. Ir četras plaši atzītas oglekļa uzskaites metodes — Starpvaldību klimata pārmaiņu padomes (IPCC) metode, Eiropas Savienības Atjaunojamās enerģijas direktīva, Tīras attīstības mehānisma (CDM) metode un Brīvprātīgā oglekļa standarta (VCS) oglekļa uzskaite. Katra pieeja mēģina plašā un detalizētā nozīmē risināt sarežģītos jautājumus par mežu izciršanu un mežu atjaunošanas emisijām siltumnīcefekta gāzu uzskaitei.
IPCC metode galvenokārt ir vērsta uz zemes izmantošanu valsts mērogā. Viens no tā trūkumiem ir tas, ka IPCC uzskaites procesā biomasas enerģijas radītās emisijas, kuru neto ieguldījums siltumnīcefekta gāzu kopējā daudzumā ir nulle, kā izmaiņas valsts dabas resursos, tostarp lauksaimniecībā, mežsaimniecībā utt. Tomēr daudzas biomasas emisijas ir daļa no tā dēvētās ēnu ekonomikas, un tās nav iekļautas valsts enerģijas patēriņa statistikā. Turklāt vairākas jaunattīstības valstis, kuru enerģija galvenokārt ir atkarīga no meža produktiem, nepiedalās 1997. gada Kioto protokolā, kura mērķis ir ierobežot globālo sasilšanu, uz kuru balstās IPCC oglekļa uzskaites prakse.
Eiropas Savienības direktīva mēģina ņemt vērā enerģijas patēriņu kopumā, tostarp no atjaunojamiem resursiem, kā arī jaunām tehnoloģijām, kas ir energoefektīvākas un mazāk piesārņojošas. Problēmas ar ES metodoloģiju ir saistītas ar noteikumu pārredzamības trūkumu un to, kā tos interpretē dažādas struktūras ES, kas atļauj atbilstību Kioto protokolam. IPCC noteiktie standarti ES tiek uzskatīti par piemērotu oglekļa uzskaites metožu bāzi, taču tie nav iekļauti ES direktīvā tā, lai tie sniegtu skaidrus norādījumus nozarei.
Tīras attīstības mehānisma oglekļa uzskaite ir vērsta tikai uz mežu atjaunošanu un apmežošanu, procesu, kurā tukša vai iepriekšēja lauksaimniecības zeme tiek pārveidota par mežu. Tas ir pilnībā balstīts uz zemes izmantošanu, paredzot nākotnes prognozes, un pieņemts, ka mežu radītā oglekļa piesaiste ir tikai īslaicīga, īslaicīga emisiju gāzu noņemšana ar piecu gadu laika posmu, kurā tās, visticamāk, tiks novadītas atkal atmosfēra. Tā kā CDM aprēķinos ir iekļauti ikgadējie rādījumi, kas tiek aprēķināti piecu gadu periodos, tie parasti ir mazāk precīza oglekļa uzskaites metode gadā.
Brīvprātīgā oglekļa standarta pieeja ir sava veida piesaistes metode, ko izmanto citādi neatbilstošai un brīvprātīgai siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai. Tas izmanto CDM aprēķinus, lai vidēji aprēķinātu gada ciklus. Tā ir vienīgā pieeja, kas stingri neatbilst ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) noteiktajiem standartiem.
Ne UNFCCC, ne Kioto protokolā nav precizēts, kā tiks veikta oglekļa tirdzniecība, lai nodrošinātu atbilstību emisiju standartiem. Gan oglekļa sekvestrācija, gan oglekļa emisiju kredītu tirdzniecība starp valstīm un nozarēm bija oglekļa uzskaites metodes, kas šajā procesā iekļāva daudzas pelēkās zonas. Visprecīzākā notiekošā uzskaites metode ir reāllaika oglekļa uzskaites izmantošana, kad oglekļa emisijas tiek aprēķinātas, piemēram, meža kokmateriālu ieguves un pārstādīšanas laikā. Šādu precīzu un mūsdienīgu aprēķinu izmaksas, kad kredīti un debeti pastāvīgi jāiestrādā bilancē, rada uzskaites sistēmas, kuras ir nepraktiskas un pārāk dārgas uzturēšanai. Šī iemesla dēļ oglekļa uzskaites procesā ir tendence aplūkot tikai plašas pārmaiņu jomas, piemēram, veselus mežus un vidējos rādītājus vairāku gadu garumā.