Okazionisms ir jēdziens, kas mēģina saistīt cēloņsakarības ideju ar ķermeņa un prāta attiecībām. No teoloģiskā viedokļa raugoties, gadījuma raksturs ir saistīts ar mijiedarbību starp fizisko ķermeni un garu, kas, kā tiek saprasts, apdzīvo ķermeni. Okazionisms paredz, ka bez kāda veida spēka, kas ierosina mijiedarbību starp ķermeni un prātu, mijiedarbība nekad nenotiktu un no tās izrietošās darbības nekad nenotiktu.
Kā filozofiska un teoloģiska teorija gadījuma raksturs pastāv vismaz kopš mūsu ēras 9. gadsimta. Lai gan katra pieeja piekrīt, ka kāda veida spēks ierosina prāta un ķermeņa sākotnējo iesaistīšanos, dažādas domu skolas atzarojas no šī kopīgā punkta. Dažiem ne tikai sākotnējo spēku, kas izraisa mijiedarbību, sauc par Dievu, bet arī to, ka visas turpmākās darbības, kas izriet no šīs prāta un ķermeņa savienības, ir Dieva izraisītas.
Gadījuma cienītājam, kurš teorijai pieiet no teoloģiskā viedokļa, Dieva darbības kļūst par visu iznākumu avotu. Tādējādi, ja uguni novieto tiešā papīra tuvumā, papīru sadedzina Dievs, nevis uguni. Tas nozīmē, ka visas darbības ir pilnīgas Dieva gribas ietvaros, jo Dievība ir visu darbību vai cēloņu avots. Proporcionālisma pretinieki mēdz atzīmēt, ka šī pieeja prāta un ķermeņa mijiedarbībai noliedz brīvas gribas jeb rīcības brīvības principu, kas paredz, ka starp Dieva dāvanām cilvēcei ir privilēģija izdarīt individuālu izvēli un būt atbildīgam par rezultātiem.
Plašā gadījuma rakstura ietvaros cilvēce nekādā veidā neaizkavē iniciatora spēku. Tomēr spēku var regulēt vai nu likumi, kas cilvēcei nav zināmi, vai likumi, kurus pats spēks nosaka. Pastāv arī kompanjona teorija, kas pazīstama kā neregulāra cēloņsakarība, kas pat pieļauj trešā cēloņsakarības elementa iekļūšanu maisījumā, tādējādi vēl vairāk attālinot cēloni un sekas, kā to saprot daudzi mūsdienu pasaules cilvēki.