Otrās personas stāstījums ir stāsts, kas rakstīts otrajā personā. Tas nozīmē, ka stāstītājs tiek aprakstīts ar otrās personas vietniekvārdu “tu”, nevis ar biežāk lietoto “es” pirmās personas stāstījumos vai “viņš/viņi” trešās personas rakstos. Tas ietekmē lasītāju, daļēji tāpēc, ka šķiet, ka rakstnieks tieši uzrunā lasītāju, un daļēji tāpēc, ka otrās personas stāstījums ir tik neparasts. Lai gan reti, otrās personas stāstījumus ir izmantojuši vairāki prestiži rakstnieki, galvenokārt modernajā un postmodernajā literatūrā.
Pirmās personas stāstījums, kurā autors, šķiet, apraksta notikumus, kam viņš vai viņa ir bijis personīgi, literatūrā ir izmantots gadsimtiem ilgi. Ievērojami piemēri ir Čosera Kenterberijas pasakas un Marka Tvena Haklberija Finns. Trešā persona ir visizplatītākā stāstījuma balss gan daiļliteratūrai, gan nedaiļliteratūrai, jo tā ļauj autoram aprakstīt jebkuru stāsta aspektu, pat tos notikumus, kas būtu slēpti no faktiskā dalībnieka. Šo paņēmienu dažreiz sauc par visuzinošo vai objektīvo skatījumu. Lasītāji uzskata, ka šie formāti ir tik pazīstami, ka, uzsākot stāstu, parasti tos pieņems bez vilcināšanās.
Savukārt otrās personas stāstījums brīdina lasītāju, ka notiek kaut kas neparasts. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc tas bieži tiek noniecināts; daudzi rakstnieki dod priekšroku izvairīties no paņēmieniem, kas pievērš uzmanību sev, jo tos var uzskatīt par uzmanības novēršanu no stāsta. Tomēr ilgstošos stāstos, piemēram, romānos un novelēs, lasītājs ātri pierod pie stila un turpinās tā, it kā stāstījums būtu pirmās personas stāsts. Vairumā gadījumu lasītāji netiek aicināti uzskatīt sevi par stāsta dalībniekiem, lai gan ir daži izņēmumi.
Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados izdotajā bērnu grāmatu sērijā Izvēlies savu piedzīvojumu mazie lasītāji tika aicināti režisēt stāsta sižetu. Viņi to izdarīja, izvēloties, kuras darbības veikt izšķirošajos punktos, un pēc tam lasot nodaļas, kas atbilst rezultātiem. Populārais seriāls bija interaktīvās fantastikas žanra aizsācējs, kas kopš tā laika ir parādījies datorspēlēs un DVD, kā arī internetā. Maģiskā reālistiskā autora Italo Kalvīno eksperimentālajā romānā Ja ziemas naktī ceļotājs izmantoja citu pieeju. Nodaļās ar nepāra numuriem ir aprakstīti lasītāja mēģinājumi lasīt dažādus romānus, kas atspoguļoti grāmatas pāra nodaļās.
Otrās personas stāstījumu ir izmantojuši citi mūsdienu laikmeta izgudrojoši autori, tostarp Viljams Folkners, Tomass Pinčons un Mārgareta Atvuda. Varbūt visslavenākais piemērs ir Džeja Makinernija bestsellers Bright Lights, Big City, kas pēta vārdā nenosaukta varoņa piedzīvojumus Ņujorkas klubu ainā. Toms Robinss savā 1994. gada romānā Pusaizmidzis vardes pidžamā rotaļīgi izmantoja otrās personas stāstījumu. Savā novelē “Just Another Perfect Day” zinātniskās fantastikas autors Džons Varlijs izmanto šo paņēmienu, lai aprakstītu citplanētiešu iebrukuma sekas. Stāsts tiek pasniegts kā gara vēstule galvenajam varonim, kuram ir katastrofāls atmiņas zudums un kurš nevar atcerēties iebrukumu.