Ouroboros ir simbols, ko izmanto senās kultūrās visā pasaulē. Tas sastāv no čūskas, kas iekož sev asti, veidojot apli, un, tāpat kā citi apļveida motīvi, tā var simbolizēt vienotību vai daudzu dzīves aspektu cikliskumu. Attēls ir sastopams senās Ķīnas, senās Ēģiptes un Amerikas kultūrās, kā arī noteiktās Eiropas un Rietumāfrikas kultūrās. Platons to aprakstīja kā pirmo dzīvo radību uz Zemes. Dažreiz dzīvnieks tiek attēlots kā pūķis, nevis čūska.
Lai gan ouroboros simbols ir plaši izplatīts, tā nozīme nav universāla. Dažreiz tas ir domāts, lai simbolizētu pretstatu savienošanos, līdzīgi kā iņ-jaņ, un liek domāt, ka pretstati ne tikai pastāv līdzās, bet arī ir saistīti cikliskā veidā. Šajā kontekstā attēls dažreiz tiek attēlots kā puse gaišs un daļēji tumšs. Viduslaikos to izmantoja arī kā alķīmijas simbolu, jo prakses mērķis bija apvienot apziņu ar bezsamaņu.
Ouroboros var būt mūžības, bezgalības un pat augšāmcelšanās simbols, tāpat kā daudzi gredzenu simboli. Un otrādi, tas var būt šīs pasaules robežu simbols, un, kad tas tika pieņemts dažās reģionālās kristietības sektās, tas tika izmantots šajā pēdējā nozīmē. Tas ierosināja nošķirt pasauli apļa iekšpusē un bezgalīgo dievišķību ārpus tās. Arī čūskas “pašaprijošā” daba tika interpretēta kā negatīva, kā pašiznīcinoša un pārejoša, nevis bezgalīga. Ja agrākās interpretācijās cikliskums bija neieinteresēts novērojums par pasaules dabu, tad kristietībā tas vairāk kļuva par ierobežotu “apburto loku”, kuru varēja pārraut tikai caur garīgumu.
Čūskas tēls, kas iekož sev asti, ir noslēpumains simbols, kas daudziem šķiet saistošs, pat ja tā nozīmi var interpretēt. To bieži izmanto populārajā kultūrā kā vispārīgu okultisma simbolu, visbiežāk zinātniskās fantastikas un fantāzijas žanros. Šķiet, ka mūsuborosu valdzinājums pārsniedz kultūru un reliģiju, jo tas bija tik plaši izplatīts simbols senajā pasaulē. Šķiet, ka liela daļa šīs valdzinājuma izriet no simbola spējas attēlot dažādas lietas dažādiem cilvēkiem.