Parīzes sindroms ir neparasts traucējums, ko cilvēks var piedzīvot, saprotot, ka ne viss Parīzē, Francijā, ir tas, ko viņš vai viņa gaida. Tas parasti skar tūristus, kuri ļoti ciena Parīzes kultūru, lai vēlāk uzzinātu, ka tā nebūt nav perfekta. Tie, kas cieš no Parīzes sindroma, parasti paredz, ka lielākā daļa slavenās pilsētas iedzīvotāju ir kā modeļi, kas parasti redzami reklāmās, žurnālos un modes skatēs. Viņi arī uzskata, ka augstā mode ir paredzēta ikvienam Parīzē. Taču, ierodoties Parīzē, šos cilvēkus sagaida kultūršoks un atziņa, ka augstā mode Parīzē ir paredzēta ārzemju patronāžai.
Strādājot Francijā 1986. gadā, profesors Hiroaki Ota identificēja to, ko franciski sauc par sindromu de Paris, kā vienu no pārejošiem psiholoģiskiem traucējumiem, kas skar galvenokārt japāņu tūristus. Pēc profesora domām, šokējošie pārdzīvojumi, ar kuriem tūristi saskaras Parīzē, īpaši tādi, kas ir pretrunā ar viņu normām, vēlāk var radīt pārāk lielu stresu un psiholoģiskus traucējumus. Japāņi ir neaizsargāti pret Parīzes sindromu, jo viņi ir pieraduši pie maigas, disciplinētas sabiedrības. Tomēr pret šo teoriju iebilda doktors Jusefs Mahmudija, norādot, ka pārmērīgs uztraukums rada trauksmi un pārmērīga trauksme rada halucinācijas. Lai kāds būtu cēlonis, Parīzes sindroma rašanos veicina vairāki faktori.
Pirmais faktors ir saistīts ar kultūras atšķirībām, kas var izraisīt kultūršoku. Tautas atšķiras pēc kultūras identitātēm; tātad, ja svešinieks dodas uz Parīzi, viņš vai viņa var nepierast pie cilvēku manieres, dzīvesveida un attieksmes pret svešiniekiem. Valodas barjera ir vēl viens faktors, jo tiem, kas nerunā franču valodā, var būt grūti sazināties. Papildu faktors ir pārmērīga pilsētas apbrīna, kas var radīt nepamatotas cerības. Pārgurums, ko izraisa gatavošanās ceļojumam un pats ceļojums, var izraisīt arī pārejošus garīgus traucējumus, piemēram, Parīzes sindromu.
Galvenie Parīzes sindroma simptomi ir trauksme, emocionāli traucējumi un maņu uztveres traucējumi. Pacients var arī visu laiku justies apdraudēts, vai arī, ja pacientam ir bijusi slikta pieredze ar kādu no Parīzes, viņš vai viņa var baidīties no visiem no Parīzes. Nelieli simptomi ir aizkaitināmība, vieglprātība un pārmērīga svīšana. Apvienojot visus šos simptomus, pacientam var rasties sirdsdarbības apstāšanās, īpaši, ja traucējumi turpina izpausties vai nav nepieciešama medicīniska iejaukšanās.
Lielākā daļa psihologu piekrīt, ka Parīzes sindromu var izārstēt, ja pacients dodas atpakaļ uz savu dzimteni. Ir svarīgi arī, lai ģimene un draugi palīdzētu pacientam tikt galā ar traucējumiem. Pacientiem, kuriem ir smagi saslimšanas gadījumi, var arī ieteikt nekad neatgriezties uz Parīzi. Tomēr daudzi eksperti ir vienisprātis, ka nav ko izārstēt, ja Parīzes sindromu vispirms novērš ar tūlītēju apzināšanos un pieņemšanu.