Ir vairāki dažādi veidi, kā eseju var strukturēt vai formatēt. Kura eseja būtu jāizmanto, lielā mērā būs atkarīga no esejas mērķa. Piemēram, radoša eseja ir veids, kā rakstnieks var izteikties vai pastāstīt stāstu. No otras puses, pārliecinoša eseja tiek izmantota, lai pārliecinātu esejas lasītāju piekrist noteiktam viedoklim par esejas tēmu vai pieņemt to. Rakstot pārliecinošu eseju, tiek izmantota loģika un saprāts, kā arī fakti, statistika un pētījumi.
Pārliecinoša eseja sākas, norādot, kādu nostāju rakstnieks ieņems konkrētajā jautājumā. Piemēram, par nāvessoda jautājumu rakstnieks varētu uzrakstīt pārliecinošu eseju, lai atbalstītu nāvessoda piemērošanu vai iebilstu pret to. Parasti pārliecinošas esejas ievadā tiks izskaidrots jautājums un informēts lasītājs, kādu pozīciju rakstnieks plāno ieņemt šajā jautājumā.
Esejas pamattekstā rakstītājam ir jāsniedz lasītājam pierādījumi viņa nostājas atbalstam un pierādījumi, kas atspēko pretējo viedokli. Pierādījumiem, ko izmanto, lai atbalstītu rakstnieka viedokli, jābūt loģiskiem, empīriskiem pierādījumiem. Pierādījumu piemēri, ko var izmantot pārliecinošā esejā, ir zinātnisku pētījumu vai pētījumu rezultāti, konstatēti fakti vai plaši pazīstamu un cienījamu nozares ekspertu citāti. Labs rakstnieks spēj izmantot viņam pieejamos loģiskos pierādījumus tā, ka lasītājam nav citas izvēles, kā vien apspriesties ar rakstnieku.
Lai gan pārliecinošā esejā ir svarīgi sniegt pierādījumus viņa vai viņas viedokļa atbalstam, ir ieteicams arī vērsties pret opozīciju. Ja rakstnieks ignorē pretējo viedokli, ir vieglāk vainot rakstnieka argumentu. Pievēršoties un noraidot pretējo viedokli, rakstnieka arguments kļūst tikai spēcīgāks. Vienkāršs dominējošā pretējā viedokļa skaidrojums ar labi pārdomātu argumentu pret to palielinās rakstnieka argumentu spēku.
Esejā jāiekļauj īss secinājums. Secinājums parasti īsi atkārto rakstītāja viedokli un pēc tam apkopo viņa vai viņa izteiktos punktus par labu šim viedoklim. Secinājumā nevajadzētu iekļaut jaunus pierādījumus vai argumentus.