Pasīvā balss ir rakstītas un runātas valodas forma, kurā subjektam parasti ir izteikts darbības vārds, nevis galvenais teikuma objekts, kas izsaka darbības vārdu. Pasīvās balss piemērs varētu būt “Bērns pacēla rotaļlietu”, nevis “Bērns pacēla rotaļlietu”. Pēdējais demonstrē aktīvu balsi, kas ir daudz biežāk rakstīta un runāta.
Rakstot un runājot, aktīvā un pasīvā balss bieži tiek samainītas, autoram neapzinoties, ka viņi to ir izdarījuši. Valoda dod priekšroku aktīvai balsij. Tradicionāli pasīvās balss kā dominējošās formas rakstīšanā izmantošana nav bijusi ieteicama, jo tā šķiet atdalītāka un bezpersoniskāka. Darbības vārda sasprindzinājums mēdz dot priekšroku aktīvai balsij kā dabiskai runas formai, jo tā arī rada tūlītējuma sajūtu.
Ir teikts, ka pasīvā balss bieži tiek izmantota, ja vēlas atrauties no iesaistīšanās konkrētajā tēmā vai neizrādīt partiju pret to. Pasīvo balsi bieži var redzēt zinātniskajā, tehniskajā un akadēmiskajā rakstniecībā. Ir arī ierasts, ka politiķi galvenajos gadījumos izmanto pasīvu balsi. Labs piemērs tam ir tas, ka bijušais ASV prezidents Ronalds Reigans sabiedriskajā televīzijā atvainojās par Irānas-Contra skandālu, būtībā neatvainojoties, norādot, ka “tika pieļautas kļūdas”, taču nekur aktīvi vai konkrēti neuzvelkot vainu par šīm kļūdām.
Populārā pasīvās balss definīcija to apzīmē kā kaut ko nepārliecinošu vai kā netiešu runāšanu. Patiesībā šī nepavisam nav pasīva balss, bet valoda, kurai trūkst tiešuma, ko lielākā daļa uzskata par aktīvu balsi. Pasīvās un aktīvās balss nošķiršanas neskaidro raksturu var demonstrēt teikumos, kuros vispār nav aktīva darbības vārda laika, bet vidusmēra lasītājam tas šķiet kā aktīva balss rakstīšana. “Manu desertu kāds apēda,” nav aktīva darbības vārda, tomēr tiek uzskatīts par aktīvu balss teikumu. Turpretim tiešais “Kāds ēda manu desertu” ir nepārprotami aktīva balss.
Galvenās autoritātes, piemēram, Strunk un White’s Elements of Style, sarauc pieri par pasīvās balss izmantošanu, taču paši to izmanto, lai to kritizētu. Tas ir cieši ieausts lielākajā daļā valodu tādā mērā, ka mēģinājums to pilnībā novērst ļoti ierobežotu ideju izpausmi. Runas valoda ir dabiskāk piemērota aktīvajai balsij, bet rakstiskā veidā ir daudz gadījumu, kad pasīvā balss ir vieglāka un piemērotāka metode informācijas nodošanai lielai auditorijai.