Pasīvā gramatika attiecas uz vienu no diviem iespējamiem veidiem, kā izteikt darbību teikumā vai klauzulā. Aktīvā balsī subjekts iedarbojas uz objektu vai veic darbību. Pasīvā balss maina teikuma vai klauzulas secību, lai darbības objekts vai saņēmējs būtu teikuma priekšmets. Pasīvās gramatikas izmantošana nav gramatiska kļūda, bet gan stilistiska izvēle, kas, pēc daudzu domām, vājina vai izkropļo jēdzienu vai ideju, ko teikums mēģina nodot.
Lai saprastu atšķirību starp pasīvo un aktīvo balsi, ir jāsaprot teikuma vai teikuma elementi, gramatiskā vienība, kas satur pilnīgu ideju. Aģents ir gramatiskais komponents, kas izraisa darbības, lieta vai persona, kas kaut ko dara. Lielāko daļu laika šis komponents atrodas subjekta pozīcijā, izraisot darbību.
Darbības vārds ir teikuma daļa, kas izsaka darbību neatkarīgi no tā, vai tā ir vērsta uz citu lietu vai sevī, attiecīgi “Viņš šauj bumbu” vai “Viņš šauj”. Objekts ir gramatiskais elements, kas saņem darbību, šajā gadījumā “bumba”. Aģents iedarbojas uz objektu, izmantojot darbības vārda darbību.
Visizplatītākais pasīvās balss veidojums apvieno darbības vārda “būt” formu ar galvenā darbības vārda pagātnes divdabi. Piemērs: “Pēteris vadīja automašīnu.” ir teikums, kas rakstīts aktīvā balsī, jo aģents Pēteris atrodas subjekta pozīcijā, iedarbojoties uz automašīnu, objektu. Lai uzrakstītu teikumu pasīvā balsī, teikums jāpārkārto tā, lai tas skanētu šādi: “Mašīnu vadīja Pēteris.” Šeit auto, darbības saņēmējs, ir subjekts, un tam seko “bija” un darbības vārda “braukt” pagātnes divdabis, kas ir “vadīts”. Tikai pēc šīs informācijas sniegšanas rakstnieks stāsta lasītājam, ka Pēteris ir spēks, kas iedarbojas uz automašīnu.
Pasīvā balss teikumā: “Mašīnu vadīja Pēteris.” automašīna ir darbības objekts, bet Pēteris ir aģents, kas izraisa darbību. Pasīvās balss izmantošana liek domāt, ka rakstnieks plāno vairāk koncentrēties uz automašīnu, nevis uz vadītāju. Aktīvā balsī teikums kļūst par “Pēteris vadīja automašīnu”, kur subjekts ir aģents, kas veic darbību. Ja vien automašīna patiesībā nav svarīgāka par Pēteri, lielākā daļa rakstnieku piekristu, ka priekšroka dodama aktīvajai versijai, jo tā ir izteiktāka un vienkāršāka, atstājot mazāk vietas lasītāja kļūdām vai pārpratumiem.
Ja aģents tiek noņemts no teikuma, tas kļūst par “Automašīna tika vadīta”. Šis teikums ilustrē citu pasīvās balss lietojumu, kurā darbības objekts un pati darbība ir vienīgās lietas, ko rakstnieks vēlas lasītājam zināt. Šeit rakstnieks izmanto pasīvo gramatiku, lai aģents būtu neskaidrs, norādot, ka aģents ir mazsvarīgs vai nezināms, iespējams, pat rakstītājam.
Tas, ka teikumā ir ietverta darbības vārda būt forma, nenozīmē, ka teikumā vai klauzulā tiek izmantota pasīvā gramatika. Tas pats attiecas uz teikumiem, kuros tiek izmantots pagātnes divdabis. Darbības vārds “būt” var arī apzīmēt esības stāvokli, piemēram, teikumos: “Jānis ir slims”. un “Jānis bija slims.” Šajos gadījumos “ir” un “bija” tiek lietoti, lai aprakstītu Jāņa fizisko stāvokli vai stāvokli, darbībai pastāvot kā turpinājumam no viena brīža uz nākamo attiecīgi tagadnē un pagātnē.