Parastā dzīvesvieta ir tiesību jēdziens, ko izmanto, lai apzīmētu vietu, kurā persona ir pieradusi dzīvot. Tas ir saistīts ar domicilu, izņemot to, ka pastāvīgās dzīvesvietas noteikšanas standarti pēc būtības ir nedaudz brīvāki. Pastāvīgās dzīvesvietas noteikšana var būt svarīga gadījumos, kad rodas jautājums par to, kuras tiesas jurisdikcijā ir kāda situācija vai kā lieta būtu jāatrisina godīgi un taisnīgi.
Kādas personas pastāvīgā dzīvesvieta ir vieta, kur šī persona ir pieradusi. Personai šajā vietā ir tādi sakari kā skola, darbs, bankas un sociālie tīkli. Bērnam, piemēram, tās būtu mājas, ko uztur bērna vecāki, jo šī vide bērnam ir pazīstama un bērnam tur ir iedibināta klātbūtne. Tāpat pieaugušajam šī ir vieta, kur pieaugušajam ir izveidojušās saiknes un saiknes ar sabiedrību.
Kāds var pamest pastāvīgo dzīvesvietu, mainot dzīvesvietu, bet vieta, uz kuru persona pārceļas, automātiski nekļūst par jaunu pastāvīgo dzīvesvietu. Ir nepieciešams laiks, lai izveidotu sakarus, piemēram, izveidotu darbu, reģistrētos skolā, atvērtu kontus komunālajos pasākumos utt. Var paiet tikai mēnesis, lai iedzīvotos, vai arī tas var aizņemt ilgāku laiku. Turpretim domicils ir vērsts uz nākotnes nodomiem, kā arī pašreizējām saistībām.
Gadījumos, kad pastāv tiesību kolīzija, aktuāls var kļūt jautājums par pastāvīgo dzīvesvietu. Piemēram, ja divi cilvēki ir precējušies vienā apgabalā un vēlas šķirties citā, iesniedzot šķiršanās pieteikumu, viņiem būs jāpierāda, ka viņi iesniedz pieteikumu atbilstošā vietā. Ja viņi iesniedz pieteikumu citā apgabalā, jo uzskata, ka tas būs vieglāk, viņu iesniegums var tikt noraidīts un viņiem tiks lūgts iesniegt pieteikumu savas pastāvīgās dzīvesvietas apgabalā. Tiesa var noteikt, ka tai nav jurisdikcijas lietā un ka tā nav īstā vieta laulības šķiršanas lūguma izskatīšanai.
Vēl viena situācija, kurā pastāvīgā dzīvesvieta var kļūt par problēmu, ir strīdi par bērna aizbildnību. Tiesa var nolemt, ka bērnam jāpaliek savā pastāvīgajā dzīvesvietā, nevis jāizrauj, lai pavadītu kādu no vecākiem uz jaunu vietu. Tas tiek darīts, lai nodrošinātu bērnam stabilāku mājas dzīvi šķiršanās vai šķiršanās laikā.