Kādi faktori nosaka laulības šķiršanas jurisdikciju?

Latvijā laulību var izbeigt divos veidos. Ja abi laulātie ir vienisprātis, laulību šķir zvērināts notārs; tas iespējams arī tad, ja ir kopīgs nepilngadīgs bērns vai kopīga manta, bet tikai ar rakstisku vienošanos par bērna aizgādību, saskarsmes tiesībām, uzturlīdzekļiem un mantas sadali. Ja vienošanās nav vai viens no laulātajiem šķiršanai nepiekrīt, prasība ir jāiesniedz tiesā. Prasību parasti ceļ tiesā pēc atbildētāja deklarētās dzīvesvietas, ar atsevišķiem izņēmumiem, kas ļauj prasību celt ērtākā vietā, piemēram, ja pie prasītāja dzīvo nepilngadīgi bērni.

Pārrobežu situācijās noteicošā ir Padomes regula, ko juristi mēdz saukt par Briseles regulu laulības lietās. Tā uzskaita vairākus vienlīdzīgus pamatus, uz kuriem tiesa var balstīt savu kompetenci: abu laulāto pastāvīgā dzīvesvieta, pēdējā kopīgā pastāvīgā dzīvesvieta, ja viens no viņiem tur joprojām dzīvo, atbildētāja pastāvīgā dzīvesvieta, kā arī prasītāja pastāvīgā dzīvesvieta pēc noteikta nepārtrauktas uzturēšanās perioda. Atsevišķs pamats ir abu laulāto kopīgā pilsonība. Tā kā pamatu ir vairāki, nereti kompetentas ir divu valstu tiesas, un tad prioritāte ir tai, kurā prasība iesniegta pirmā.

Jurisdikcija un piemērojamais likums ir divi dažādi jautājumi, un tos ļoti bieži sajauc. Tas, ka lietu izskata Latvijas tiesa, automātiski nenozīmē, ka tiks piemērots Latvijas Civillikums. Dalībvalstīs, kas piedalās attiecīgajā pastiprinātajā sadarbībā, tostarp Latvijā, piemērojamo likumu laulības šķiršanā nosaka atsevišķa regula, kas ļauj laulātajiem zināmās robežās par to vienoties jau iepriekš, piemēram, laulības līgumā. Atsevišķi no tā tiek noteikts arī likums, kas piemērojams mantiskajām attiecībām un uzturlīdzekļiem.

Praktiskās sekas ir lielas. Valstu tiesības atšķiras jautājumos par to, vai un cik ilgi jāgaida pirms šķiršanas, kā tiek dalīta manta un kā tiek noteikti uzturlīdzekļi bijušajam laulātajam. Tāpēc pāriem ar saiknēm vairākās valstīs pirmais solis ir noskaidrot, kur lietu vispār ir iespējams ierosināt. Vēl viens biežs pārpratums: bērna aizgādības jautājumus var izskatīt citas valsts tiesa, nevis tā, kura šķir laulību, jo tur noteicošā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta. Šādās lietās ir nepieciešama zvērināta advokāta palīdzība, un vērsties pie viņa ir vērts, pirms prasība ir iesniegta.

Sagatavošanās secība pārrobežu lietā ir samērā vienkārša. Vispirms uz papīra uzraksta faktus, kas nosaka piesaisti: kur katrs laulātais faktiski dzīvo un cik ilgi, kur pēdējoreiz dzīvoja kopā, kāda ir abu pilsonība un kur dzīvo bērni. Pēc tam salīdzina, ko katras iespējamās valsts tiesības nozīmē mantas dalīšanā un uzturlīdzekļos, un tikai tad izvēlas, kur iesniegt prasību, jo pēc iesniegšanas izvēle vairs nav atgriezeniska. Paralēli savāc dokumentus: laulības apliecību, bērnu dzimšanas apliecības, izziņas par dzīvesvietu un ienākumiem, un noskaidro, vai tiem vajadzīgs apliecināts tulkojums vai apostille. Ja otra puse jau ir iesniegusi prasību citā valstī, rīkoties jāsāk nekavējoties, jo laika nokavējums šeit maksā vairāk nekā jurista honorārs.