Pastāvīga invaliditāte ir termins, kas definēts atšķirīgi atkarībā no tā, kurš to definē un kāds ir tās pieprasīšanas mērķis. Cilvēki var pieprasīt šo invaliditāti slimības rezultātā vai tad, ja kāds viņus ir tīši vai nejauši ievainojis. Viņi var izmantot šo terminu, lai saņemtu pabalstus no savas valsts, lai pretendētu uz tādām lietām kā izglītības stipendijas vai pieprasītu tiesības iekasēt dzīvības/invaliditātes apdrošināšanas maksājumus no privāta apdrošinātāja. Grūtības pilnībā definēt šo jēdzienu rodas tādēļ, ka jebkuram no šiem avotiem var būt dažādas idejas par to, kas ir invaliditāte.
Terminā ietvertā pastāvīga invaliditāte parasti nozīmē, ka persona nevarēs atgūt spēju strādāt iepriekšējā līmenī. Daži reģioni vēlas iegūt pierādījumus tam, ka stāvoklis ir pastāvējis jau kādu laiku vai, iespējams, turpināsies noteiktu laiku un, iespējams, bezgalīgi. Ja invaliditāte nav pastāvīga, joprojām var konstatēt, ka tā turpināsies pietiekami ilgu laiku, piemēram, gadu vai ilgāk, tādējādi būtiski ietekmējot ekonomiskos apstākļus.
Šķiet, ka daži pastāvīgās invaliditātes veidi ir viegli pieņemami, piemēram, lielas ekstremitātes zaudēšana. Vairākos apdrošināšanas/invaliditātes plānos ir ērtas tabulas, lai precīzi aprēķinātu, cik naudas personai pienākas par ekstremitāšu vai ciparu zaudēšanu. Šādos gadījumos nav obligāti svarīgi, vai personas darbu neietekmē ekstremitāšu vai cipara zudums, jo ķermeņa daļa nav atjaunojama. Par laimi, ar labu fizisko terapiju, ekstremitāšu/cipara zudums ne vienmēr ietekmē darbu.
Var būt grūtāk pierādīt cita veida pastāvīgu invaliditāti. Šajā kategorijā var ietilpt garīgi traucējumi, un hroniskas slimības var radīt arī problēmas. Labam ārstam, kuram ir spēcīgas iemaņas dokumentu kārtošanā, bieži vien ir liela nozīme, lai pierādītu jebkāda veida paliekošu invaliditāti, taču cilvēkiem var būt nepieciešams arī sevi aizstāvēt jebkurā no vietām, kur viņi sagaida jebkāda veida ekonomikas atveseļošanos.
Ir svarīgi ņemt vērā pastāvīgo invaliditāti, kas galu galā tiek izārstēta. Tiem, kas saņem tādas lietas kā valdības atbalsts vai valsts stipendijas, iespējams, būs jāpiemin šis fakts šādos avotos. Iespējams, ka ekonomiskais atbalsts varētu beigties, ja tiks pieņemts lēmums, ka cilvēks vairs nav invalīds. Protams, šādai situācijai izveidojoties, ir arī cerība, ka brīvība no invaliditātes ļauj cilvēkiem meklēt savus resursus un pilnvērtīgāk piedalīties sevis nodrošināšanā. Dažkārt valdībām ir programmas, kas palīdz cilvēkiem pāriet no invaliditātes atbalsta uz pašpalīdzību.