Personiskās robežas ir fizisku un psiholoģisku ierobežojumu kopums, kas cilvēkiem ir nepieciešams, lai saglabātu privātuma un autonomijas sajūtu savā ikdienas dzīvē. Lai gan tas, kas nosaka pieņemamās robežas personiskajām robežām, atšķiras atkarībā no indivīda un arī kultūras uz kultūru, pastāv kopīgas tēmas. Pieaugošais portatīvo un viegli pieejamu sakaru tehnoloģiju līmenis ir arī veicinājis spriedzi spējai uzturēt pieņemamu attāluma un privātuma līmeni sabiedrībā.
Personisko robežu jēdzienā ir iekļauts jēdziens par pieņemamu uzvedību sociālajās grupās. Gan reliģiskā un politiskā pārliecība, gan ekonomiskā un sociālā statusa līmeņi grupā radīs unikālu personīgo robežu kopumu katram indivīdam. Tas, kas vienam cilvēkam var būt pilnīgi pieļaujams kā sarunas priekšmets, citam var būt nepanesams. Šādi personisko robežu pārkāpumi bieži paliek slēpti, ja vien aizvainotā persona nav gatava saskarties ar noraidījumu un atzīt, ka šāda uzvedība viņam vai viņai ir nepieņemama.
Telpiskā empātija jeb proksemikas izpēte ir viens no personīgo robežu aspektiem, kas ir uzreiz redzams, kad indivīdi sajaucas nepazīstamā sociālajā vidē vai kultūrā. Cilvēki, pārvietojoties, saglabā ap sevi personīgo telpu vai teritorijas burbuli ar psiholoģisku pretenziju uz to kā uz savu. Ja tas tiek pārkāpts, tas var būt personisko robežu pārkāpums. Proksemika ir pētījums par to, kā šo telpu nosaka atsevišķas kultūras, un tā ietver ne tikai individuālo telpu, bet arī telpu, kas atvēlēta, lai atšķirtu mājas un pilsētas viena no otras.
ASV un Ziemeļeiropas pilsoņiem ir tendence definēt lielāku personisko telpu nekā citu kultūru cilvēki, kas ir pietiekami tuvu, lai paspiestu roku, vai aptuveni 2.5 pēdas (0.8 metri), turpretim Latīņamerikas vai Tuvo Austrumu personiskās telpas jēdzieni var būt mazākam par 1 pēdu (0.3 metriem). Tā rezultātā ir radušās sociālās tikšanās, kurās tie, kuriem ir lielākas noteiktas telpas, atkāpjas no tiem, kuriem ir šaurāk definētas telpas, kuri ir spiesti nepārtraukti pārvietoties tuvāk, radot diskomfortu abām grupām. Turpretim dažas Āzijas kultūras, piemēram, Japānas kultūras, demonstrē vēl lielāku personīgo telpu, kur paklanīšanās praksei ir nepieciešams vismaz trīs pēdu (0.91 metra) attālums no otra indivīda.
Pieņemamu personīgo robežu saplūšana ietver neverbālu komunikāciju, piemēram, roku žestus un ķermeņa kustības, kas, kā zināms, ir liela daļa no tā, kā cilvēki pārraida emocijas. Neverbālā komunikācija tiek izmantota, lai paziņotu personiskās robežas vienā no diviem veidiem. Tas sastāv no simboliskiem žestiem, kas paredzēti pašpārliecinātības līmeņa noteikšanai, piemēram, īkšķa žests vai pacelta dūre, kas var būt iebiedēšanas žests, ko izmanto, lai ierobežotu kāda cita personīgās robežas. Šāda komunikācija var sastāvēt arī no sarunvalodas žestiem, kas saskaņoti ar runu, lai izteiktu lielāku jēgas sajūtu un grupas solidaritāti.
Vides psiholoģija liecina, ka tad, ja indivīds ir sajaucies kultūrā vai sociālajā grupā, kas atšķiras no viņa vai viņas pašas, viņa pienākums ir pielāgot savas personīgās robežas, lai tās ciešāk atbilstu grupas robežām, vismaz pagaidu pamats. Tajā pašā laikā lielākā daļa sociālās psiholoģijas ieteikumu ir paredzēti, lai indivīdi būtu skaļāki, paužot savu komforta līmeni un vērtības attiecībā uz robežām, jo dabiskā tieksme ir tās apspiest. Tomēr, kad šādas robežas tiek atjaunotas, tas bieži var novest pie neveiksmīgām attiecībām, jo spēcīgas atšķirības kavē ciešu mijiedarbību.