Iekšzemes kopprodukts (IKP) mēra visu valstī saražoto preču un pakalpojumu kopējo vērtību noteiktā laika posmā, parasti vienā gadā. IKP ir vērtīgs datu gabals ekonomistiem, jo tas kalpo kā reāls valsts ekonomiskās veselības rādītājs. Lai iegūtu teorētiskāku ekonomikas mērauklu, ekonomisti var apsvērt arī pilnas nodarbinātības IKP. Tas atspoguļo IKP potenciālo vērtību, kad visi resursi, tostarp viss darbaspēks un materiāli, tiek izmantoti maksimāli efektīvi. Pilnas nodarbinātības IKP var saukt arī par potenciālo vai jaudas IKP.
Reālajā pasaulē IKP reti sasniedz pilnas nodarbinātības IKP līmeni. Atšķirību starp šīm divām vērtībām sauc par IKP starpību. Ekonomisti uzskata, ka brīvā tirgus ekonomikā IKP starpība var pastāvēt tikai īstermiņā. Ilgtermiņā gan patērētāji, gan uzņēmumi pielāgos savus pirkšanas un ražošanas paradumus tā, lai tiktu realizēts pilnas nodarbinātības IKP.
Tomēr šai teorijai ir vairākas problēmas. Pirmais ir tas, ka ekonomisti nepiekrīt pilnīgas nodarbinātības definīcijai. Daži apgalvo, ka šis stāvoklis rodas, kad bezdarba līmenis ir nulle, savukārt citi uzskata, ka tas var sasniegt 10 vai 15 procentus un joprojām tiek raksturots kā pilnīga nodarbinātība.
Šī neatbilstība rodas tāpēc, ka pastāv divu veidu bezdarbs. Berzes bezdarbs ir īslaicīgs, un tas rodas, kad cilvēki atrodas starp darbu un aktīvi meklē jaunu darbu. Lai gan šie cilvēki ir iekļauti īstermiņa pilnas nodarbinātības IKP noteikumos, strukturālais bezdarbs tiek ignorēts. Strukturālais bezdarbs attiecas uz to cilvēku procentuālo daļu, kuri nestrādās neatkarīgi no ekonomikas stāvokļa neatkarīgi no tā, vai viņi izvēlas nestrādāt vai ir fiziski nespējīgi. Ņemot vērā, ka daži no šiem cilvēkiem varētu dot ieguldījumu ekonomikā un uzlabot ekonomisko efektivitāti, daži teorētiķi apgalvo, ka pilnīgas nodarbinātības IKP nekad nevar rasties, ja visi cilvēki nav nodarbināti viņu prasmju līmenim atbilstošā darbā.
Sešdesmitajos gados ekonomists Arturs Okuns izstrādāja teoriju, ko izmanto, lai saistītu bezdarba līmeni un IKP starpību. Okuna likums nosaka, ka katrs 1960 procenta pieaugums bezdarba līmenī rada IKP starpības pieaugumu par diviem procentiem. Lai gan citi pētnieki ir izvirzījuši šīs tēmas variācijas, Okun likums joprojām ir plaši izmantots etalons vai noteikums vai īkšķis tiem, kas pēta attiecības starp nodarbinātību un IKP izmaiņām.
SmartAsset.