Plazmas televizors ir augstas izšķirtspējas (HDTV) alternatīva standarta katodstaru televizoriem, kas tiek pārdoti mūsdienās. Tas nodrošina asus attēlus un spilgtas krāsas, īpaši, ja to lieto kopā ar augstas izšķirtspējas apraidēm. Diezgan bieži plazmas ekrāns ir veidots 16:9 attiecībā pret platekrāna filmu formātiem, pretstatā standarta televizoru kastītei 4:3. Tomēr kvalitatīvs plazmas televizors nav lēts. Vienības sākas no USD 2,000 un var sasniegt USD 15,000 XNUMX vai vairāk.
Viens no galvenajiem plazmas televizora pārdošanas punktiem ir plakans ekrāns, kas ļauj to uzstādīt tieši pie sienas bez lielas atstarpes. Investori šāda veida televizoros var izmantot arī telpiskās skaņas teātra skaļruņus un augstākās klases uztvērējus, lai radītu greznības sajūtu. Plazmas televizori ir kļuvuši par statusa simboliem tehnofilu un citu turīgu patērētāju vidū.
Plazmas televizora zinātne ir ļoti sarežģīta, tāpēc laipni lūdzam TJG Online pārmērīgas vienkāršošanas skolā. “Plazma” ir zinātnisks termins, kas attiecas uz gāzēm, piemēram, neonu un ksenonu, kas spīd, pakļaujoties elektriskā lauka iedarbībai. Plazmu dažreiz sauc par vielas ceturto stāvokli pēc šķidrumiem, cietām vielām un gāzēm. Padomājiet par neona zīmi vai dienasgaismas spuldzi, lai saprastu plazmu, kā tas attiecas uz šo tēmu.
Televizori parasti paļaujas uz tūkstošiem mazu “attēla elementu”, ko saīsināti sauc par pikseļiem. Izmantojot jebkuru krāsu televizoru, trīs atsevišķu krāsu komplekts sastāv no viena pikseļa, parasti sarkanā, zaļā un zilā. Kontrolējot katras krāsas līmeni, katrā pikselī var izveidot visas pārējās spektra krāsas. Skatītājs parasti atrodas tik tālu no ekrāna, ka atsevišķi pikseļi izplūst viens otrā un tiem mainoties rodas kustības ilūzija.
krāsa. Tas attiecas uz jebkuru televīzijas sistēmu, plazmu vai citu.
Plazmas televizorā atsevišķi pikseļi ir izgatavoti no trim maziem inertas gāzes traukiem, piemēram, neona vai ksenona. Vidējā plazmas ekrānā ir burtiski simtiem tūkstošu šo sīko lampiņu. Visi šie atsevišķie pikseļi ir ievietoti starp divām elektriski uzlādētām plāksnēm. Atcerieties, ka plazma spīd, ja tiek pakļauta elektriskās strāvas iedarbībai. Datora apstrādes bloks saņem signālus no kabeļa vai apraides antenas, kas norāda, kā simtiem reižu sekundē salikt visu attēlu.
Dators kontrolē elektrisko lauku līdz atsevišķiem pikseļiem, ļaujot mirdzēt dažādām krāsu kombinācijām. Skatītājs parasti neapzinās visas izmaiņas, jo viņa smadzenes apstrādā visu informāciju kā nepārtraukti kustīgu attēlu. Tā kā plazmas televizora ekrānā ir daudz vairāk pikseļu nekā standarta televizorā, attēls ir ievērojami asāks. Katra pikseļu kombinācija var reproducēt precīzu nokrāsu, nevis ātru tuvinājumu. Tas nozīmē, ka krāsas parasti ir dziļākas un bagātākas.
Plazmas TV sistēmas galvenais trūkums ir neaizsargātība pret bojājumiem. Ja pret ekrānu atsitas ciets priekšmets, simtiem atsevišķu ar gāzi pildītu cauruļu acumirklī zaudē spēju mirdzēt. Visu šo elementu nomaiņa ir laikietilpīgs un dārgs process, ja to vispār var izdarīt. Plazmas sistēmu īpašniekiem vienmēr vajadzētu apsvērt iespēju iegādāties apdrošināšanu un pagarinātās garantijas, jo visizplatītākais risinājums šķiet pilnīga ekrāna nomaiņa. Tā kā gāze, kas veido plazmu, var noplūst vai kļūt mazāk reaģējoša pret elektriskajiem lādiņiem, plazmas TV sistēmām ir ierobežots glabāšanas laiks. Var paiet vairāki gadi, līdz izmainās attēla kvalitāte, taču kumulatīvie efekti ir līdzīgi tam, kas notiek neona un dienasgaismas apgaismojumā — galu galā gāze caurulē sāks mirgot, nevis degt vienmērīgi.