Kas ir Pluperfekts?

Pluperfect, ko angļu valodā bieži sauc par past perfect, ir darbības vārda laiks, kas attiecas uz darbību, kas tika pabeigta kādā brīdī pirms pašreizējā laika. Tas ir ideālā laika un vienkāršā pagātnes laika kombinācija. Pluperfect konstrukcija angļu valodā ir “had” plus pagātnes divdabis, piemēram, “had eaten”.

Vārds “pluperfect” nāk no latīņu valodas, kas nozīmē “vairāk nekā ideāls”. Gramatikas izteiksmē “perfekts” nozīmē “pabeigts”, tāpēc pluperfect laiks norāda, ka kaut kas ir ne tikai pabeigts, bet arī jau kādu laiku ir pabeigts. Teikums ar pluperfect bieži attiecas uz diviem dažādiem notikumiem, un viens no tiem ir pabeigts, pirms noticis otrs. Piemēram, “Kaķis bija apēdis trīs koi, pirms sargs to padzina no dīķa” satur vārdu “paēdis” un vienkāršā pagātni “dzina”. Tas liecina, ka kaķis bija beidzis ēst trīs koi pirms cita noteikta pagātnes punkta — brīdī, kad aprūpētājs to padzina.

Pluperfektajam laikam ir nelielas atšķirības no vienkāršā pagātnes vai pašreizējā perfektā laika. Teikumā “Kaķis bija apēdis trīs koi, pirms sargs to padzina no dīķa” satur divus dažādus notikumus, bet viens notikums — kaķis ēd koi — notika pirms notikuma, kas notiek tagadnē — aprūpētājs to padzina. “Bija paēdis” šajā piemērā ir tagadnes perfektais laiks, kas nozīmē, ka tas ir sasniedzis pabeigšanu pirms pašreizējā laika, nevis pirms kāda pagātnes punkta. No otras puses, “Kaķis ēda trīs koi” ir vienkāršā pagātnes formā, kas nozīmē, ka tajā nav skaidri norādīts, kad tas noticis saistībā ar kādu citu notikumu, tikai tas, ka tas noticis kaut kad pagātnē.

Pluperfektā laika nozīme indoeiropiešu valodās ir diezgan konsekventa, lai gan, protams, tās konstrukcija atšķiras. Tomēr visbiežāk pluperfekta konstrukcija ir ideāla un vienkāršas pagātnes kombinācija. Savukārt franču valodā konstrukciju avoir vai etre plus divdabis izmanto kā vienkāršu pagātnes laiku, nevis perfektu, bet pluperfect joprojām tiek veidots ar avoir vai etre plus divdabi kā angļu valodā. Koine un citos sengrieķu dialektos tiek izmantots dublējums — sākuma līdzskaņs plus “e” —, lai norādītu uz pabeigšanu, apvienojumā ar patskaņu maiņu galotnē, lai norādītu uz pagātni.